Frederiks Solomons Perlzs [1940-1942]

*1940. Mācos drukāt lēni, iegrimstot garlaicībā. Kāpēc domas neiztek uz papīra lapu? Darot to, es atklāju vienu ideju pēc otras. Veidojas nodaļa pēc nodaļas. Koncepcijas, kuras es esmu uztvēris, iebildumi, kurus es noraidīju. Tapa jauna pieeja veselam un slimam cilvēkam. Pārstāju būt par analītiķi. Es sapratu agresiju nevis mistisku enerģiju, kuru radīja Tanatos, sapratu, ka tas ir izdzīvošanas darbarīks. Tādas koncepcijas kā reflekss (stimuls reakcija) un instinkti kā stabilas īpašības jau novecoja, sabruka, deva vietu jaunai perspektīvai, kaut gan pašlaik tās visas vēl dominē. Pagājušā gadsimta mehānistisku, kauzālu domāšanu nomainīja process, struktūra un funkcija elektroniskā laikmeta domāšana. “Kā” tika nomainīts pret “kāpēc”. Perspektīva un orientēšanās pārspēja racionalizāciju un minējumus. Pat “es” (Freida Ego ir “es” nevis patības koncepcija) izšķīda identifikācijas funkcijā (II daļa, 7 nodaļa).

*1941. Grāmata ir pabeigta. Pārskatīt un rediģēt vai atstāt visu kā ir? Nē. Lai ir. Tajā ir daudz nepilnību, mana angļu valoda nav spīdoša, slikti izvēlēti piemēri, bet tas ir “es”. Mans apjukums lēnām izgaist, bet es vēl joprojām bieži esmu sarūgtināts un sapinies, kamēr ideja nerodas skaidri un nepārprotami.

Tēma “Ego, bads un agresija” Freidam, manuprāt, nav pieņemama, jo noved pie asimilācijas. Svešs materiāls kļūst par Patības daļu un tās izaugsmi. Freida idioma Ego ir daļu kopums: introekcijas (II daļa, 5 un 7 nodaļas), kuras var ieraudzīt un analizēt. Bet asimilācija ir integrācija. Agresijas trūkums ievada stadijā (bads) un ārējās mentālās un psihiskās barības destrukturēšanā (izpostīšana, sagremošana, sagatavošana uztverei), novērš “patības” brišanu un tapšanu. Asimilācijas ideja ir Freida cilvēka struktūras modeļa pamatā, it īpaši tas attiecas uz attiecībām Superego Ego instinkti un viņa vienpusīgo skatījumu uz dzīvi, kā Erosa Tonatosa cīņu. Psihoanalīze pārvērtās par slēgtu, nemainīgu un nemaināmu sistēmu, pārpildītu ar skaidrojumiem, bet neprotošu saskatīt pašsaprotamu izpratni. Psihoanalīze ir slimība, kura tēlo zāles. Neveiksmīgas ārstēšanas gadījumi (ilgušas no trīs līdz divdesmit gadiem un pat vairāk) krietni pārsniedz pieticīgu panākumu.

Esmu mazāk apmulsis. Es sāku redzēt. Bet daudz problēmu joprojām paliek.

*1942. Pirmā šīs grāmatas publikācija Durbanā (Dienvidāfrika). Labas recenzijas, bet maza pārdošana. Rādu grāmatu Freida draudzenei Marijai Bonopartei. Rezultāts: “Ja jūs vairs neticiet (!!!) libido teorijai, tad tā arī to uzrakstiet.” Libido teorija ticības jautājums? Es knapi ticu savām ausīm. Bet pašapmierināti nospļaujos uz šo nezinātnisku, stulbu apgalvojumu, es pieņēmu attiecību pārraušanu un neveiksmi.
Kā psihiatrs iestājos armijā. Šeit psihoanalīze ir kā balts zilonis. Psihoterapija tomēr pastāv. Sākumā internisti apgalvo: aiz katras neirozes slēpjas kuņģa čūla. Bet beigās tie saka: Perlzs, tev ir taisnība aiz kuņģa čūlas stāv neiroze.

“*” Šīs teksts bija domāts grāmatas “Ego, bads un agresija” priekšvārdam. Tomēr nezināmu iemeslu dēļ grāmata tika izdota 1969.gadā izdevniecībā Rendomhauss bez šī teksta.