Par Geštaltu

F.Perls, NY, 1955.g.

Geštalts (“Gestalt” – tulkojumā no vācu valodas – figūra, tēls, veselums, tas, kas no “nekā” ir kļuvis par “kaut ko”) ir eksistenciālās psihoterapijas mūsdienu novirziens. Šodien geštalts pauž savu potenciālu un efektīvas izmantošanas iespējas ne tikai psihoterapijā, bet arī pedagoģijā, izglītībā, biznesā, mākslā, politikā utt.

Geštaltterapija fokusē cilvēka uzmanību uz “šeit un tagad” notiekošajiem procesiem; tā sekmē atbildību un apziņas līmeni, atjauno spēju izjust savas emocijas un jūtas, kuras vēl joprojām tiek pārāk cenzētas. Geštaltterapija sekmē cilvēka tēla veseluma attīstību piecās viņa dzīves jomās: fiziskajā, emocionālajā, intelektuālajā (racionālajā), sociālajā un garīgajā.

Geštalts sekmē patiesu kontaktu veidošanu, prasmiveidot līdzsvarotas attiecības ar apkārtējo pasauli, kā arī spēju apzināties to, kas traucē cilvēkam veidot pilnvērtīgu kontaktu un liek bieži atkārtot slimīgus, neirotiskus uzvedības scenārijus. Geštaltterapijas metodes ļauj pamanīt un novērot procesus, kuri bloķē un pārtrauc kontakta ciklu, palīdz apzināties un izmainīt stereotipus, šķēršļus un ilūzijas, kas stājas mūsu dzīves ceļā.

Geštalts galvenokārt piedāvā rīkoties un just, nevis izskaidro šķēršļu rašanos. Tas ir svarīgi, lai cilvēks varētu izdarīt brīvu izvēli, piepildot savu rīcību ar jēgu, kurā jūtas mobilizē un atbalsta cilvēku viņa ceļā uz pārmaiņām.

Cilvēka tēla veseluma attīstība piecās dzīves jomās:

1. fiziskā. Aptver visus materiālos un fiziskos cilvēka dzīves aspektus (materiālā labklājība, fiziskā veselība, seksuālais briedums).
2. emocionālā. Emocionālie pārdzīvojumi un jūtas (mīlestība, prieks, skumjas …), kā arī spēja tās izpaust un izprast.
3. racionālā. Spēja racionāli domāt, plānot un analizēt, radošās spējas; prasme paredzēt notikumus un veidot sevi un apkārtējo pasauli.
4. sociālā. Attiecības ar citiem cilvēkiem (draugiem, kolēģiem, tuviniekiem) un kultūrvidi, visu sociālo attiecību kopums.
5. garīgā. Cilvēka zināšanas par sevi un apkārtesošo kosmosu, kā arī izpratne par savu vietu un lomu šajā pasaulē. Dzīves likumu pārzināšana, garīgās vērtības un jēga, kas ir cilvēka dzīves pamatā.

Uzmanību! Nevajadzētu jaukt geštaltterapiju ar geštaltpsiholoģiju. Tās ir diezgan tuvas, bet tomēr atšķirīgas “lietas”.

F.Perls, Ezele – 1964.g.

Geštaltpsiholoģija ir psiholoģijas virziens, kurš pēta apziņas struktūras, tēlus. Šīs virziens radās Vācijā 20. gs. sākumā. Tolaik ļoti daudzi psihologi pētnieki “sadalīja” psihi atsevišķos mikroelementos un pēc tam pētīja atsevišķi katru no tiem. Tāda pieeja attaisnojas klasiskajās eksaktajās zinātnēs: fizikā, matemātikā, bioloģijā, taču ne geštaltpsiholoģijā! Vārdu “Geštalts” kā jēdzienu ieviesa G. Fon Efenfels (G. Von Ehrenfels). Šim vārdam nav precīza tulkojuma ne angļu, ne krievu valodā. Diezgan aptuveni, ņemot vērā kontekstu, šo vārdu var attiecināt uz vārdiem “tēls”, “forma”, “struktūra”, “organizēts veselums”. Tāpēc psiholoģiskos tekstos vārdu “geštalts” parasti netulko.

Geštaltpsiholoģijas pamatnostādne: parādība kā veselums nav vienkārša to daļu summa. Šīs apgalvojums ir pretrunā visam, kas ir zināms, piemēram, no ģeometrijas. Lieta tāda, ka geštaltpsihologi drīzāk salīdzina cilvēka rīcību ar mūziku nekā ar matemātiku. Atcerieties savu iemīļoto dziesmu. Ja jūs mēģinātu atcerēties atsevišķi katru noti, diez vai jums izdotos atveidot visu melodiju. Var sajaukt visas notis vai nospēlēt to pašu melodiju, bet citā tonalitātē. Tādējādi, visnozīmīgākā ir nošu mijsakarība jeb to organizācija.

Saskaņā ar šo koncepciju cilvēka rīcība zaudē jēgu, ja to “saskalda” atsevišķās sastāvdaļās. Geštaltpsiholoģijas piekritēji cenšas pārliecināt bihevioristus, ka uzvedības strukturālai organizācijai ir lielāka nozīme nekā atsevišķai rīcībai. Tāpēc, pēc geštaltpsihologu domām, psiholoģijai ir jāpēta cilvēka sajūtas, tā uztveres un intuīcijas procesus, kas neizbēgami attiecas uz apziņu.

Van Damms – “Geštaltterapija: Kas tas tāds? Būdams attiecināts uz jauniem terapiju veidiem, geštalts iet uz to pašu mērķi: atjaunot cilvēka reālo un sociālo ķermeni, šo vārdu terapeitiskajā nozīmē.

– Atjaunot reālo ķermeni nozīmē balstīties uz cilvēka sajūtām, jūtām, emocijām, pateicoties kurām ir iespējams izprast viņa iekšējo pasauli.

– Atjaunot sociālo ķermeni nozīmē balstīties uz tuvākajiem līdzcilvēkiem, šie cilvēki var kļūt par grupu eksperimentāla lauka izveidei; lauka, kurā indivīds, apzinoties sevi, varētu salīdzināt sevi ar citiem un, saskatot atšķirības, atklāt savu unikalitāti. Šī iekšējā un ārējā ķermeniskā satvara izvēle, kuru atbalsta psihiskā un terapeitiskā vide, geštaltā tiek pārveidota par oriģinālu humānā cilvēka koncepciju, personības teoriju, kā arī par speciālu terapeitisku projektu…”

ĪSUMĀ PAR VĒSTURI
Geštaltterapiju pamatā noformulēja Frics Perlzs, ārsts, psihoanalītiķis, ebrejs no Vācijas, kurš 53 gadu vecumā emigrēja uz Ameriku. Sākumā, 50-jos gados, kamēr F.Perlzs nebija pārcēlies uz Kaliforniju, geštalts attīstījās ļoti lēni. Vēlāk geštalts kļuva populārs sakarā ar 1968. gada kontrkulturālo kustību, kas tolaik satricināja visu pasauli un radīja nepieciešamību meklēt jaunus humānistiskus cilvēka spēju un iespēju atklāšanas ceļus. Geštalts atradās eiropisko, amerikānisko un austrumu filozofisko uzskatu krustpunktā: fenomenoloģijas un eksistenciālisma idejas, Z.Freida, K.Hornejas un V.Raiha psihoanalīze, psihodrāma, dzen-budisms, u.c.

Frics Perlzs

Frics Perlzs “…Mani bieži dēvē par geštaltterapijas pamatlicēju. Tās ir blēņas. Ja jūs saucat mani par geštaltterapijas atklājēju vai atjaunotāju, tad es piekrītu. Geštalts ir tikpat vecs kā pasaule. Pasaule un it īpaši katrs sevi atbalstošs organisms ir veselums, pabeigtība. Vienīgais pastāvīgais likums, kurš darbojas tajā, ir geštaltu veidošanās likums. Geštalts ir organiska funkcija. Geštalts pieredzes pamatvienība. Ja jūs sadalāt geštaltu, tad tas vairs nav geštalts. Aplūkosim vienkāršu piemēru no ķīmijas. Jūs zinat, ka ūdens – H2O sastāv no divām ūdeņraža molekulām un vienas skābekļa molekulas. Ja jūs izjauksiet ūdens veselumu, t.i., saskaldīsiet to ūdeņradī un skābeklī, tad ūdens vairs nepastāvēs. Un ja tagad jums sagribēsies dzert, tad jūs varat ieelpot skābekli un ūdeņradi tik, cik vien daudz vēlaties, taču tas neremdēs jūsu slāpes. Tādējādi geštalts ir pārdzīvojamais fenomens. Ja jūs analizējat, ja jūs sadalāt to, tad tas kļūst par kaut ko atšķirīgu. To var saukt par pieredzes vienību, līdzīgi kā volti elektrībā vai ergami mehānikā…”

METODE
Geštaltterapija sākas ar to, kas šobrīd ir aktuāls klientam, izrunājot un izdzīvojot šī brīža uztraukumus un bažas, apzinoties attieksmi pret pagātnē neatrisinātiem vai nepabeigtiem notikumiem, vai uztraukumu par nākotnes perspektīvām. Paverot iespēju izpētīt ar to saistītās jūtas un iespēju robežās izpaust tās: vientulība un noraidīšana, neticība saviem spēkiem, dusmas, vajadzība pēc maiguma vai cieņas.

Geštalts ietver veselu lērumu specifiskā veidā savstarpēji saistītas verbālās un praktiskās metodes, izmantojot valodas, jūtu, iztēles, fantāzijas un sapņu radošās spējas, kustības, ķermeni utt….
PIELIETOŠANA

Mūsdienās geštaltu izmanto:

• psihoterapijā (individuālajā, pāru un ģimenes, grupas);
• personām ar psiholoģiska rakstura nemieru un psihosomatiskiem traucējumiem, eksistenciālām problēmām (vecuma un brieduma krīzes); tiem, kuri vēlas tikt galā ar akūtām psihiskām problēmām un situācijām (šķiršanās, vientulība, tuva cilvēka nāve, utt.);
• personības izaugsmes un brieduma veicināšanā: personām, kuras vēlas atklāt savu apslēpto potenciālu;
• izglītībā (individuālajā un grupu);
• organizāciju un uzņēmumu konsultēšanā;
• kā arī mākslā.