Parakstīties jaunumiem pa e-pastu!
Piekrītu tam, ka mani personīgie dati tiks ievākti, apstrādāti un glābāti www.gestalt.lv mājaslapas sistēmā.

''Kad mēs sakām – katrai lietai savs laiks, tas nozīmē, ka viss, kas ir, katra esība atnāk un aiziet savā laikā, un paliek tik ilgi, cik tai atvēlēts. Katrai lietai ir savs laiks.'' Heidegers



Ebauts (about) par supervīzijas tēmu

Mag.H.Z. Artūrs Dombrovskis
Rīgas Geštalta institūta direktors,
psihologs, geštaltterapeits

«Supervizija – process, kurā
abi gan supervizors, gan supervizējamais uzzina
kaut ko jaunu par pacientu, par sevi un viens par otru.»
The Supervisosry encounter – D. Jacobs

Vārds “supervizija” tiešajā tulkojumā nozīmē kontrole. Paradoksāli, bet psihoterapijā supervizija vismazāk ir saistīta ar kontroli, vismaz geštaltterapijā noteikti – nē, neraugoties uz supervizijas formu daudzveidību. Drīzāk jau superviziju var aprakstīt, ka kopīgu skatienu no malas uz psihoterapeita darba procesu un tās rezultātiem, supervizora un terapeita mijiedarbību par veikto psihoterapiju (Une supervision – Jean-Marie Delacroix). Tāda supervizijas izpratne līdzinās psihoterapeitiskai pozīcijai, kad geštaltterapeits nav eksperts sava klienta dzīvē.
Šāds salīdzinājums protams ir paviršs, bet tas dod iespēju izmantot supervizijā daudzveidīgas geštaltterapijas metodes: supervizija ar zīmējumu palīdzību, metaforisko aprakstu, video, psihodrāmas un citu metožu izmantošana.  (Pour une supervision Gestaltiste – Srge Ginger).

Supervīzijas laikā, radošās darbības produkti atspoguļo veiktas psihoterapijas afektīvo sastāvdaļu, dod iespēju bez liekas frustrācijas pievērst psihoterapeita uzmanību viņa projekcijām (kontrpārnesei) uz klientu. Tas ir īpaši būtiski, kad apgūst psihoterapiju, kad veidojas profesionālais pašvērtējums, kurš šajā brīdī vēl ir īpaši nestabils. Kā vēl vienu kreatīvās supervizijas resursu gribu atzīmēt iespēju līdzsvarot psihoterapeita analītisko aktivitāti (aiz kuras visbiežāk slēpjas pretošanās terapijai) ar terapeita radošo aktivitāti caur labējās smadzeņu puslodes stimulāciju. (Pour une supervision Gestaltiste – Srge Ginger). Par tik pat būtisku uzskatu arī simbolisko jēgu, ko dod iespēju aplūkot zīmēšanas tehnikas izmantošana supervizijā. Speciālistiem, kas ir izglītoti ne tikai geštaltterapijā, bet psihoanalītiskajā vai kādā citā virzienā tas var būt īpaši interesants un atbalstošs darbības veids. Turklāt gribas atgādināt F. Perlza vārdus: “… interpretācija –  tas ir tāds netīrs darbs, kuru jāveic pašam klientam…”

Tādejādi, supervizija izmanto visas metodes, kuras palīdz augt klienta apziņas līmenim un sekmēt viņa (geštaltterapeita) efektivitāti. “Būt par supervizoru vienlaikus gan sarežģīts, gan cēls uzdevums. Supervizija ir maldinoša, līdzīga darbam ar klientu, tiek izmantotas līdzīgas iemaņas un metodes, bet supervizoram skaidri jāredz ar ko supervizija atšķiras no darba ar klientu gan pēc konteksta, gan pēc fokusa un rāmjiem, un jāapzinās, ka tā prasa attīstītāku ētisko jūtīgumu. (Supervision in the helping professions – Piter Hawkins, Robin Shohet).

No citas puses, sadarbība neizslēdz supervizora eksperta pozīciju, kura lielākoties pastāv mācību  supervizijas laikā un ieņem ievērojami mazu vietu darbā ar praktizējošiem un diplomētie speciālistiem, kas jau pēc savas pieredzes un izglītības paši ir eksperti. (The Supervisosry encounter – D. Jacobs)

Supervizoru nevajadzētu uzskatīt par cilvēku, kas ir kompetentāks un labāk zin kā veikt psihoterapiju. Kas savukārt nebūt nenozīmē, ka supervizors var būt nepieredzējis psihoterapijas teorijā un praksē. Tas ir cilvēks, kas atrod iespēju mudināt psihoterapeitu meklēt jaunas iespējas, izejot no viņa rīcībā esošajiem personīgajiem un profesionālajiem resursiem. Šāda nostāja izceļ galveno supervizijas figūru – kontakta kvalitāte starp psihoterapeitu un supervizoru, pārvēršot to par psihoterapeita attīstības universālo resursu.

Šeit būtu vietā jautāt: ar ko tad šādā gadījumā supervizija atšķiras no psihoterapijas, ja aprakstītā attiecību ideoloģija un stratēģija vienādā mērā attiecas arī  uz geštaltterapiju un psihoterapiju kopumā. Galvenā atšķirība ir supervizijas tematiskajā saturā – klienta un psihoterapeita attiecības psihoterapijas procesā.

Būtībā tieši šī attiecības un tuvākā semantiskā telpa arī veido supervizijas robežas. Aiz šīm robežām atrodas psihoterapijas, informācijas, apmācības un personīgās izaugsmes teritorija. Dažreiz var sastapt supervizijas traktējumu kā terapija terapeitiem. (“Das Gestalt Institut Marburg” Thomas Bungardt). Es gribētu precizēt šo definīciju: supervizija – psihoterapija priekš psihoterapeitiem par psihoterapiju, ko viņi ir veikuši. Jāsaprot, ka superviziju var izmantot gan kā psihoterapeita ikdienas vajadzību, gan kā psihoterapeita apmācības programmas neatņemamu sastāvdaļu. Entons Viljams atzīmē, ka psihoterapeits iesācējs uzskata, ka supervizors ir psihoterapijas pasniedzējs (Visual and active supervision – Antony Williams), tas uzliek supervizijai papildus pedagoģiskus un didaktiskus uzdevumus.

Tagad pāris vārdu par fenomenu uz kuru balstās supervizija. Kad terapeits atrodas psihoterapeitiskajā procesā, viņam grūti vienlaicīgi uzturēt šo procesu un objektīvi novērtēt visas iespējamās tehniskās un dinamiskās perspektīvas. Lai terapeits varētu sekmīgi tikt galā ar šo uzdevumu, viņam, pirmkārt, jāuztur divas pozīcijas (subjekta kas darbojas un novērotāja, kas seko šai darbībai), otrkārt, jāveido iekšējo dialogu starp šīm pozīcijām, treškārt, noteiktā veidā jāsadala resursi starp šīm daļām, tādejādi, apdalot katru no tām. Izejot no tā, es aplūkoju iekšējo kritisko dialogu, kā refleksētu vajadzību pēc ārēji pausta dialoga. Līdz ar to, supervizija ir dabisks process, kura laikā terapeits saglabā savu veselumu un efektīvi izmanto savus resursus, virzot tos uz attīstību.

Tādejādi, nonākam pie noteiktiem supervizora uzdevumiem:

  1. uzturēt kontaktu ar terapeitu ar mērķi sekmēt viņa resursu attīstību;
  2. virzīt supervizora aktivitāti uz psihoterapeita veseluma uzturēšanu gan kā speciālista, gan kā personības kopumā;
  3. saglabāt personīgo nevērtējošo pozīciju.

Vēlos paskaidrot pēdējo punktu sīkāk. Vērtējumam, dēļ viņa īpašas fenomenoloģijas, piemīt virkne specifisko kvalitāšu, piemēram, sadalīt organismu daļās un tādā veidā frustrēt to. Šīs vērtējuma aspekts rada zināmas grūtības mācību supervizijas laikā, jo sastopoties ar psihoterapeita iesācēja darbu, gadās, ka vairākas viņa psihoterapeitiskās darbības var izraisīt šaubas par to efektivitāti. Tad supervizors nonāk grūtā situācijā: kā, no vienas puses, atbalstīt psihoterapeitu viņa virzībā uz attīstību, bet, citas puses, palīdzēt viņam apzināties un asimilēt neveiksmīgu pieredzi.

Minēšu vienu piemēru. Psihoterapeits – iesācējs seansa laikā nemitīgi projicēja uz klientu savu personīgu vajadzību pēc hiperatbalsta. To varēja manīt gan pēc īpašas intonācijas, gan pēc vēlmes nemitīgi sniegt padomus, gan pēc bažām par klienta spējām tik galā ar  tik sarežģītu dzīves situāciju.

“Vai tu varēsi tikt galā ar tik sarežģītām attiecībām ar savu draugu, tev taču tik maza dzīves pieredze.”
“Ja tu izteiksi pašlaik neapzinātas jūtas, daudz kas mainīsies uz labo.” un tt.

Seansa beigās terapeits pateica par savām šaubām par padarītā darba efektivitāti un personīgo kvalifikāciju. Šis uztraukums pilnībā pārņēma psihoterapeitu un superviziju Svetlana iesāka ar jautājumu: “Vai es varēšu kļūt par labu geštaltterapeitu?” Pirms sākt kaut ko stāstīt, es piedāvāju viņai pastaigāties pa parku un vienā rokā salasīt simbolisku pušķi par to, kas notika ar viņu psihoterapijas laikā, bet otrā rokā par to, kas notika starp viņu un klientu terapijas laikā. Tā kā šī bija klātienes supervizija, es savukārt  izdarīju to pašu – salasīju vienu pušķi, kurš simbolizēja to, kas notika ar mani (supervizoru), manām jūtām, fantāzijām, pārdzīvojumiem sesijas laikā, bet otrajā rokā es salasīju pušķi par to, kas manuprāt notika starp klientu un psihoterapeitu. Šis spontāns vingrinājums ļāva fokusēt un nesāpīgi izdzīvot funkcijas ID (il) dinamiku un izveidot kopīgu dialoga telpu starp mani un terapeitu, kā arī aktivizēt kreatīvitātes resursus labējā smadzeņu puslodē.  Protams, es gaidīju (kaut arī riskēju nesagaidīt), ka Svetlanas pušķos parādīsies ne tikai negatīvā pašvērtējuma un negatīvo pārdzīvojumu simboli, bet arī pozitīvie simboli par jūtām un pieredzi uz kuriem psihoterapeits varēs balstīties savā turpmākajā attīstībā.

Es domāju, ka supervizijā (kā arī terapijā) ir jābalstās uz personības tuvāko attīstības zonu (šo jēdzienu piedāvāja L. . igodskis), īpašu uzdevuma sarežģītības diapazonu ar kuriem cilvēks var tikt galā šeit un tagad cita, kompetentāka cilvēka klātbūtnē, ja viņam tiks sniegta nepieciešama palīdzība un kaut kas pateikts priekšā. Sakarā ar to D. Jacobs atzīmē, ka “viens no pamatšķēršļiem, kuri var traucēt dialogam starp terapeitu un supervizoru ir supervizora nespēja noteikt terapeita trauksmes un trausluma līmeni, kas rodas terapeitam jaunajā supervizijas situācijā.”

Abos Svetlanas pušķos bija gan sakaltušas lapas un ziedi, kuri simbolizēja viņas šaubas un bailes, gan daži dzīvi, skaisti ziedi, kuri simbolizēja klientu vajadzību pēc viņas palīdzības un turpmākās perspektīvas psihoterapijas studijās. Šī supervizijas daļa atgādina man vienu austrumu sakāmvārdu: “Lai sasniegu pilnību ir nevis jāsamazina ļaunuma daudzumu sevi, bet gan jāvairo sevī labais.”

Savukārt mans pušķis ļāva man izteikt savu viedokli un izrādīt savas izjūtas par redzēto darbu, minimāli riskējot ka varētu terapeitu. Vēlāk mēs pie darba satura un tehniskās puses apspriešanas.

Domāju, ka šajā rakstā nebūtu lietderīgi aprakstīt supervizijas principiālās stratēģijas, jo tās labi iedarās geštaltterapijas kopējā stratēģijā. Supervizijā var novērot to pašu rīcības loģiku, kas adekvāta kontakta cikla dinamikai un self dinamikai, kā arī tos pašus tehniskus paņēmienus.

Gribu pievērst Jūsu uzmanību vienam specifiskam supervizijas veidam – mācību supervizija vai supervizija mācību procesā. Iespējams, ka es akcentēju tieši šo supervizijas veidu, jo pats esmu pieredzējis tieši šajā supervizijas formā. Profesijas psihoterapeits paradokss ir tāds, ka lai kļūtu par “labu” psihoterapeitu ir jābūt pietiekami sensitīvam, jūtīgam pret dažādām dzīves ārējām izpausmēm, pret to, kas notiek pašā cilvēkā, terapeitā. Nejūtīgs psihoterapeits, it īpaši geštaltterapeits nespēj veikt savu darbu, t.i., nevar veikt psihoterapiju.

No citas puses, pārāk liels jūtīguma līmenis var neļaut cilvēkam kļūt par speciālistu tikai tā iemesla dēļ, ka dabīgā frustrācija, kura rodas apmācības laikā (supervīzijas, publiskās uzstāšanas, emocionāla spriedze),var tik lielā mērā sekmēt cilvēka neirotizāciju, ka viss apmācības process  pārvēršas par nepārtrauktu personīgo psihoterapiju. Tieši šīs fenomens bieži vien ir par galveno iemeslu kādēļ studenti nepabeidz mācību programmu un izstājās no tās. Un tomēr, atkārtošu vēl reiz, ka tieši sensitīvai personībai ir lielākas perspektīvas kļūt par efektīvu psihoterapeitu. Tādejādi, supervizoram supervizijas laikā jābūt ļoti uzmanīgam pret atbalsta kvantitāti un kontakta kvantitāti.

Psihoterapeita kā profesionāla tapšanas procesā var izdalīt noteiktus posmus un katrā posmā noteikt specifiskus supervizijas uzdevumus un tās vadīšanas īpatnības, kuras nosaka supervizējamā aktuālākās vajadzības katrā attīstības etapā. (И.Данилов – Размышления на тему преподавания гештальттерапии и супервизия участников обучающихся программ).

1. etaps.
Vajadzība: Nodibināt kontaktu ar savām jūtām, gūt pārliecību par psihoterapeitiskās iedarbības efektivitāti.
Supervizija: Darbs ar projekcijām. Palīdzēt psihoterapeitam pārvarēt bailes no klienta un no profesionālas neveiksmes.

2. etaps.
Vajadzība: Iegūt spēju noturēties kontaktā ar klientu un ar savām jūtām, stiprināt ticību psihoterapijas iespējās.
Supervizija: Izpētīt iespēju balstīties uz saviem resursiem un piesaistīt apkārtējās vides resursus.

3. etaps.
Vajadzība: Pārbaudīt uz savas ādas psihoterapijas iedarbīgumu.
Superviziaj: iegūt spēju nezaudēt kontaktu ar klientu, sekmēt psihoterapeitiskās intervencijas kvalitāti.

4. etaps.
Vajadzība: Iegūt savu personīgo profesionālo “ES”.
Supervizija: Iegūt savu personīgo darba stilu.

Šāda empīriska klasifikācija dod iespēju ērti orientēties terapeita supervizijas pieteikumos ņemot vērā viņa tuvāko attīstības zonu. Par nožēlu man diezgan bieži nākas sastapties ar apsteidzošas supervizijas “upuriem”, kad supervizijas laikā netika ņemti vērā psihoterapeita profesionālās attīstības etapi. Visi šie speciālisti vienbalsīgi raksturo superviziju, kā “smagu pārbaudījumu”, “nepatīkamu nepieciešamību”, “briesmīgu procedūru”. Viena supervizijas semināra sākumā (tas notika Krievijā) es piedāvāju dalībniekiem uzzīmēt supervizora metaforisku portretu. Neraugoties uz to, ka man protams bija zināma priekšnojauta, rezultāts priekš manis bija pārsteidzošs. Šie zīmējumi bija pilni ar krokodilu un citu zobaino briesmoņu attēliem, tur parādījās stingri skolotāji ar brillēm un rādāmiem kociņiem,  citiem vārdiem sakot šo “suni no augšas” attēloja kā kaut ko ne visai patīkamu un draudzīgu. Lielāko semināra daļu nācās veltīt uz darbu ar emocionālām traumām, kuras bija saistītas ar nekvalitatīvu superviziju un šīs profesijas imidža atjaunošanu. Izrādījās, ka semināra dalībnieki uztvēra superviziju, ka eksperta  sniegto atgriezenisko saiti, kas norāda uz trūkumiem un sasniegumiem. Šo aspektu uzsver arī E.Kalitijevskaja savā rakstā “Supervizija. Par psihoterapeita profesionālo pašapziņu” (Е. Калитиевская «Супервидение. О профессиональном самосознании терапевта»): “Par superviziju mēdz uzskatīt atgriezenisko saiti ko psihoterapeits saņem no supervizora, sava veida darba novērtējumu. <...> Tomēr supervizija ir meklējums, ko kopīgi veic terapeits un viņa supervizors.”

Man kā supervizoram patīkam fakts ir psihoterapeita tiekšanās strādāt radoši, nevis saņemt pozitīvu novērtējumu. Kaut gan nav retums situācija, kad psihoterapeits vairāk tiecas pēc pozitīva novērtējuma, nekā strādā pie sava apziņas līmeņa celšanas un efektivitātes sekmēšanas, to var pieņemt un saprast attiecīgajā profesionālās attīstības etapā, kad psihoterapeits atrodas mācību procesā.

Bibliogrāfija:

1) Дениэль Джейкобс, Пауль Девид, Дональд Джордж Мейер – «Супервизорство» 1997 (The Supervisosry encounter – D. Jacobs)

2) Питер Ховкинс, Робин Шохет – «Супервизия» 2002 (Supervision in the helping professions – Piter Hawkins, Robin Shohet)

3) Энтони Уильямс – «Вы – супервизор…» 2001 (Visual and active supervision – Antony Williams)

4) Srge Ginger – «Pour une supervision Gestaltiste» [www.gestalt.lv]

5) И.Д. Булюбаш – «Как быть полезным терапевту или алгоритм очной супервизии» [www.gestalt.lv]

6) Жан -Мари Делакруа – «Супервизия» (Une supervision – Jean-Marie Delacroix) [www.gestalt.lv]

7) Психотерапевтическая энциклопедия (ред. Б.Д. Карвосарского) 1998

8) Е. Бурцева – «Размышляя о супервизии», Гештальт – журнал (Московский Гештальт Институт) 2000

9) И.Данилов – «Размышления на тему преподавания гештальттерапии и супервизия участников обучающихся программ»,  Гештальт – журнал (Московский Гештальт Институт) 2000

10) Е. Калитиевская – «Супервидение. О профессиональном самосознании терапевта», Гештальт – журнал (Московский Гештальт Институт) 1996

11) Е. Калитиевская – «Ресурсы творческого несовершенства», Гештальт – журнал (Московский Гештальт Институт) 1997

12) А.Левченко – «Супервизорство. Немного ли солнца в холодной воде?», Гештальт – журнал (Московский Гештальт Институт) 2000

Riga, 2003

download pdf
Uz augšu