Parakstīties jaunumiem pa e-pastu!
Piekrītu tam, ka mani personīgie dati tiks ievākti, apstrādāti un glābāti www.gestalt.lv mājaslapas sistēmā.

''Es zinu tikai vienu pienākumu, un tas ir pienākums mīlēt.'' Albērs Kamī



Geštaltterapijas un kognitīvās psihoterapijas ideju attīstība psihologijas vēsturē

4.  I E V A D S

Analizējot paralēles, kas vieno psiholoģiju un psihoterapiju, mūsdienu pētniekiem itin bieži nākas pieņemt, ka tām ir daudz vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Un, ja šos tematus apskata tuvāk, kļūst skaidrs, ka patiesībā ir ļoti trausla un diskutabla tā robeža, kura ļautu precīzi noteikt, kur beidzas viena disciplīna un sākas otra. Šajā darbā, izmantojot literatūras avotus, psiholoģijas tradīcijas un pieejas, centīsimies bagātināt zināšanas, kas mūsdienās ir uzkrātas psihoterapijas jomā. Atspoguļojamās tēmas aktualitāti, pirmkārt, nosaka fakts, ka šobrīd Internetā tiek veidots Latvijas psiholoģijas portāls, kas plāno gan apkopot Latvijas psiholoģijas vēsturi, gan veikt informācijas sistematizēšanu par psiholoģiskajiem pētījumiem Latvijā. Otrkārt, mūsu valstī psihologu un psihoterapeitu organizācijas ir visai cieši saistītas, tādēļ plašākam pētījumam arī izvēlējāmies divus no Latvijā pazīstamajiem psihoterapijas virzieniem: geštaltterapiju un kognitīvo psihoterapiju, kuras abas attiecīgi kļuva par šī pētījuma priekšmetu.

Tēmas izvēli pamato pārejas posms, kurā pašlaik atrodas ne tikai Latvija, bet arī daudzas  citas NVS un ,,jaunās Eiropas” valstis. Šajā vēsturiskajā periodā ļoti svarīga loma neapšaubāmi pieder tieši psihoterapijai. Un ne tikai, kalpojot par sava veida vienojošo ,,tiltu” starp tādām  pilnīgi  it kā patstāvīgām nozarēm kā, piemēram, filosofija, kultūra, medicīna, reliģija un pedagoģija, bet arī reāli palīdzot cilvēkam adaptēties šajos psiholoģiski un sociālekonomiski ļoti bieži grūti prognozējamos apstākļos, ,,atrast un nepazaudēt sevi”, ieņemt ,,savu nišu sabiedrībā” utt.

Tāpēc tik loģiski ir, turpinot risināt psiholoģijas pamatuzdevumu – ,,izzināt dvēseli”, pāriet arī pie psihoterapijas pamatuzdevuma īstenošanas – mūsdienu cilvēka un sabiedrības ,,dvēseles ārstēšanas”. Par mūsu teorētiskā pētījuma mērķi kļuva geštaltterapijas un kognitīvās psihoterapijas ideju attīstības apzināšana un izpēte pasaules un Latvijas psiholoģijas vēsturē. Cilvēkam, šodien izmantojot profesionālo psihoterapeitu palīdzību, paveras jaunas iespējas attīstīt un izkopt savu pasaules uztveri, celt paštēlu. Efektīvu metožu un pieeju kopums, ko pielieto psihoterapeiti, nodrošina, atvieglo un maina traucējošas vai neadaptīvas domāšanas, uzvedības, rakstura vai emociju izpausmes cilvēkā, radot priekšnoteikumus tam, lai viņš kļūtu par personību, kuras dzīves virsuzdevums ir garīgā un psihiskā izaugsme, tieksme uz pašpilnveidošanos un pašpietiekamību.

Mēs esam aculiecinieki tam, ka pēdējā laikā sabiedrībā krasi palielinās sociāli neaizsargāto cilvēku skaits un tieši proporcionāli tam statistiski aug iedzīvotāju skaits, kas ir pārņemti ar depresiju, trauksmi un cita veida  psihiskiem traucējumiem. Tāpēc ikvienam ir kļuvis skaidrs, ka  psihoterapijas sociālā loma nenoliedzami kļūs arvien aktuālāka. Kad sociumā tik strauji ir mainījušās dzīves prioritātes un ļoti liela daļa iedzīvotāju ,,šeit un tagad” izjūt diskomfortu, bet attiecībā pret nezināmo nākotnes perspektīvu – bailes un  apātiju, viņos sāk dominēt dabiskā neapmierinātība, aug vispārējs apzinātās un neapzinātās agresijas līmenis. Arvien vairāk cilvēku atzīst, ka ir zaudējuši ticību sev,  kaut kam ,,Augstajam un īstajam”, jo paši arvien biežāk jūtas nevajadzīgi un ,,izmesti no siles”, šausmās iztēlojas visu to ļaunāko, kas varētu sagaidīt viņus pašus un viņu bērnus, un jūt izteiktu vēlēšanos tālāk aizbēgt no rūgtās realitātes vai paliek absolūti inerti un vienaldzīgi pret notiekošo apkārt.

Mana bakalaura darba teorētiskie uzdevumi saistās ar minētās tēmas nozīmīgāko autoru publikāciju apskatu un attiecīgu secinājumu noformēšanu:

Izvirzītais problēmjautājums:

VAI GEŠTALTTERAPIJAS UN KOGNITĪVĀS PSIHOTERAPIJAS IDEJAS IR VĒSTURISKI  IETEKMĒJUŠAS PSIHOLOĢIJAS ATTĪSTĪBU, UN, JA  IR  IETEKMĒJUŠAS,  TAD  CIK  LIELĀ  MĒRĀ?

Domāju, ka pa īstam milzīgais psihoterapijas iespēju teorētiskais un praktiskais potenciāls pasaulē vēl nav pietiekoši dziļi izpētīts. Šī iemesla dēļ psihoterapijas un psiholoģijas paņēmienu praktiskā pielietošana arī pie mums pagaidām nav pietiekami plaša.

5.  I  NODAĻA

TEORĒTISKĀ  DAĻA

SVARĪGĀKO JĒDZIENU BŪTĪBA.
VIEDOKĻU SALĪDZINOŠĀ ANALĪZE

Vispirms caurskatīsim pamattēzes, kas teorētiski raksturo geštaltterapijas un kognitīvās psihoterapijas (un – attiecīgi – geštaltpsiholoģijas un kognitīvās psiholoģijas) jēdzienu būtību, kā arī veiksim zīmīgāko autoru (kuru darbi par šīm tēmām mūsdienās tiek pamatoti uzskatīti par pasaules ,,psihoterapijas klasiku”) viedokļu salīdzinošo analīzi.

Ņemot vērā to, ka latviešu valodā (un arī citās valodās) minētais temats un ar to saistītie jautājumi diemžēl ir pārstāvēti ar ļoti nelielu publikāciju daudzumu, biju spiests pārsvarā veikt informatīva rakstura literatūras apskatu angļu un krievu valodā, kā arī izmantot personīgās tikšanās ar abu psihoterapijas un psiholoģijas virzienu ne tik daudzajiem vietējiem pārstāvjiem.

5.1.  GEŠTALTTERAPIJA  LATVIJĀ

Lai iegūtu pētījuma galveno jēdzienu zinātnisko skaidrojumu, sniedzam īsu pārskatu par geštaltterapijas (sk. Terminu vārdnīcu) teorētiskās koncepcijas būtību.

Geštaltterapija balstās uz saprātīgiem teorētiskajiem principiem, taču tās vadīšana ir īsta māksla, kas atkarīga no terapeita radošās pieejas, no tā, vai viņš spēj panākt tādu situāciju, lai cilvēks (klients) varētu atklāt savu ievainojamību, izjust, ka terapeits pieņem viņu un par viņu rūpējas, nevis nosoda vai pazemo. Klientam, pēc terapijas saņemšanas, ir jāiemācās pēc iespējas vairāk paļauties uz sevi, būt noteiktākam savā izvēlē, kļūt patstāvīgākam. (2., 8. – 16.)

Geštaltterapijas mērķis – ļaut cilvēkiem apzināties un izprast visas savas personības sadrumstalotās sastāvdaļas, tās pieņemt, uzlabot un apvienot vienotā veselumā. Tas palīdz cilvēkam izbēgt no apkārtējās vides diktāta un iegūt reālu patstāvību, no ārējās palīdzības nokļūt pie iekšējās palīdzības, kura ir balstīta uz pašpaļāvību un pašpietiekamību. Geštaltterapijas mērķis ir palīdzēt indivīdam koncentrēties uz viņa tagadnes apzināšanos. (26., 78. – 82.)

Geštaltterapeita mērķis ir:: palīdzēt klientam apzināt savus nepabeigtos geštaltus (t.i. neapmierinātās vajadzības, kuru apzināšana dažādos laika posmos nezināmu iemeslu dēļ tika nobloķēta), padarīt tos maksimāli konkrētus un rast tiem loģisku nobeigumu – atrisinājumu. Šī uzdevuma veikšanai klientam jāiemācās dzīvot “šeit un tagad”, lai apzinātos visas šī brīža vajadzības un fokusētu visu savu uzmanību un spējas to realizēšanai. Neirozes patiesās saknes, kā mīlēja apgalvot geštaltterapijas tēvi, ir meklējamas cilvēka tieksmē pārgudri runāt un fantazēt tur, kur vajadzētu vienkārši pieņemt pašlaik esošo. (17., 179. – 193.)

Terminu “figūra” geštaltisti parasti apskata kā specifisku atsevišķu daļu savienojumu kādā patstāvīgā veselumā. Pašus svarīgākos un nozīmīgākos notikumus mūsu apziņā mēs uztveram kā centrālos,  organizējot jau minēto “figūru” (vai geštaltu), tajā laikā, kad pārējie (it kā tajā brīdī maznozīmīgie) notikumi atkāpjas, veidojot tā saucamo – “fonu”.

Kā piemēru, var minēt cilvēku, kuru ir nomocījušas nepanesamas slāpes. Šajā gadījumā par ,,fonu” kļūst ar delikatesēm bagātīgi klātais galds, bet par nozīmīgāko no “figūrām” kļūst pavisam vienkārša stikla glāze ar parastu dzeramo ūdeni. Lai tiktu pilnībā pabeigts viss geštalts, cilvēkam ir jāapzinās un jārealizē visas tur ietilpstošās sastāvdaļas. No tā izriet, ka, kamēr cilvēks nepadzers ūdeni, visgaršīgākie ēdieni nekļūs viņam par “figūru”, paliekot tikai par ,,fonu”. (19., 62. – 86.).

Latvijas apstākļos par geštaltterapijas ienākšanu mūsu sabiedriskajā dzīvē sāka plaši runāt XX gadsimta 90. gadu sākumā. No 1992. gada (Parīzes Geštalta Skolas vadītāja Serža Gingera (Serge Ginger) uzraudzībā) Latvijā regulāri tiek organizēta geštaltterapeitu apmācība, to veic Sankt–Pēterburgas geštaltcentra speciālisti. 1994. gadā tika noorganizēts Rīgas geštaltcentrs, kas apvienoja šī psihoterapijas virziena piekritējus un interesentus. Rīgas geštaltcentrs jau tobrīd bija plaši pazīstams ar savām aktivitātēm un saliedētu darbu.

Tika sagatavota vesela rinda sertificētu geštaltterapeitu ar iepriekšējā darba pieredzi visdažādākās jomās: psiholoģijā, socioloģijā, medicīnā, pedagoģijā utt. Tie ir: Irēna Goluba, Marlēna Motina, Svetlana Redina, Evelīna Grava, Agris Grava, Artūrs Dombrovskis (pašlaik – Latvijas Geštaltterapijas asociācijas direktors), Aleksandrs Gamaļejevs, Solvita Vektere u.c. Ļoti bieži par geštaltterapeitiem kļūst citu psihoterapijas virzienu pārstāvji. Nereti tie ir humānistiskās psiholoģijas, psihoanalīzes un uz ķermeni orientētās terapijas speciālisti: zīmīgi ir tas, ka, pateicoties tieši šo nozaru integrācijai, būtībā savā laikā arī radās un attīstījās geštaltterapija.

Latvijas geštaltterapeiti pielieto šo efektīvo metodi dziļu personības disfunkciju gadījumos, problēmsituāciju konsultēšanā, darbā ar posttraumatiskajām situācijām u.c. Notiek kā individuālās, tā arī grupu konsultācijas. Psihoterapija norisinās, palīdzot klientiem uzņemties atbildību par savas darbības rezultātiem, dziļi emocionāli apzinoties sevi pašu, savas vajadzības un uzskatus, radošās adaptēšanās šķēršļus un ,,pielikt punktu” ,,nepabeigtās pagātnes” traumējošajai ietekmei.

2002. gadā tika dibināts Rīgas geštalta institūts. Tā pasniedzēji ir absolvējuši augstākās mācību iestādes Parīzē, Sankt-Pēterburgā un Maskavā. 2003. gada maijā Rīgā notika jau 2. profesionālā konference ,,Cilvēciskā mērvienība”, ko organizēja Rīgas geštalta institūts. Konference izvērtās par lielisku iespēju iepazīt sevi, gūt jaunu pieredzi un skatījumu uz dzīvi.

Saistoši bija gan priekšlasījumi (Artūrs Dombrovskis ((Rīgas Geštalta Institūta direktors)) – Mūsdienu geštalta pamatnostādnes; Solvita Vektere ((Rīgas Geštalta Institūta pasniedzēja)) – Geštalta postmodernā morāle un ētika; Jeļena Petrova ((Rīgas Geštalta Institūta pasniedzēja)) – Iekšējā un ārējā fenomenoloģija geštaltā), gan notikušās meistardarbnīcas. Par plašo interešu diapazonu, kas skar mūsdienu Latvijas geštaltterapeitu darbību, vislabāko priekšstatu sniedz pat vienkāršs meistardarbnīcās prezentēto tēmu nosaukumu pārskaitījums:

Aleksandrs Moškins (psihiatrs) – Geštaltterapijas stratēģija;
Antra Poča (konsultante) – Es – savas dzīves centrā;
Svetlana Kiseļova (pedagogs) – Sevis atpazīšana Cita spogulī;
Nikolajs Ščerbakovs (psihiatrs) – Geštaltterapijas maģija;
Marina Kovaļa (konsultante) – Geštalta pieeja darbā ar personālu;
Ieva Rietuma (konsultante) – Iekšējā balss un geštalts;
Asjuta Džambajeva (psihologs) – Metaforiskais geštalts; Daiga Auziņa (konsultante) –
Deja un kustība – dzīves sastāvdaļas; Jaroslavs Loginovs (psihiatrs) – Dvēseles dubultošanās;
Baiba Pumpiņa (psihologs) – Skats uz sevi caur mākslas terapiju.

Rīgas Geštalta Institūta pasniedzējiem un studentiem pieder vairāki nozīmīgi zinātniski pētnieciski darbi. Institūta vadība 2004. gada rudenī gatavojas uzlabot un paplašināt savas mācību telpas. Ļoti nopietni tiek strādāts ar mācību plāniem un programmām. Īpaša uzmanība tiek pievērsta mācību procesa kvalitātes līmenim. Ir acīmredzams, ka Rīgas Geštalta Institūta mācību spēki pa īstam rūpējas par savas augstskolas labo reputāciju – lai nevajadzētu sarkt pēc tam par saviem pirmajiem absolventiem, kuri nu jau pavisam drīz beigs paredzētās studijas. Var just, ka augstskolā starp pasniedzējiem un studentiem valda lietišķa un draudzīga atmosfēra.

5.2.  GEŠTALTTERAPIJA  PASAULĒ

Vācu izcelsmes vārdam “gestalt” praktiski nav precīza ekvivalenta, tulkojot to citās valodās. Saucot aptuvenās nozīmes, kuras ataino šī vārda saturu, parasti piemin sekojošas: “vienots veselums”, “figūra”, “tēls”, “forma” utt. Geštaltterapijas tēvs – Frederiks (Frics) Solomons Perls (Frederick Solomon Perls, 1893.-1970.) savulaik uzskatīja, ka cilvēks parasti nespēj sevi uztvert kopumā, apzinoties vienīgi savas personības atsevišķas sastāvdaļas.

Vēsturiski pamatoti un likumsakarīgi ir nākusi pasaulē sava veida geštaltterapijas lūgšana (deklarācija) (19., 65.), kuras autors, protams, ir pats F. Perls:

,,Man ir mans ceļš, tev – tavējais.
Es dzīvoju šajā pasaulē ne tādēļ, lai atbilstu taviem priekšstatiem.
Un tu dzīvo šajā pasaulē ne tādēļ, lai atbilstu maniem priekšstatiem.
Tu esi tu. Es esmu es.
Ja mums ir lemts satikties – tas ir brīnišķīgi.
Bet, ja ne – tad to mainīt nav mūsu varā.”

Tā ir uzrakstīta dažādu citu pasaulē ne mazāk pazīstamu teoriju iespaidā. Pirmām kārtām, tā ir humānistiskā psiholoģija, austrumu reliģijas (pirmām kārtām, – dzenbudisms), dažādu meditāciju veidi u.c. Nevar nepieminēt arī psihodēliķus un uz fiziskā ķermeņa reakcijām orientēto speciālistu darbu.

,,Konkrēti runājot, iekšējā palīdzība nozīmē to, ka cilvēks var paļauties pats uz saviem spēkiem. Viņš vairs nav spiests būt atkarīgs no sava dzīvesbiedra, akadēmiskiem grādiem, ranga darbavietā, ārsta, bankas rēķina utt. Viņš atklāj, ka nepieciešamās spējas ir viņā pašā, un ka viņš var uz tām paļauties. Pēc F. Perla domām, cilvēks, kas atsakās to darīt, ir neirotiķis.” (1., 22. – 23.).

Neapšaubāmi, nozīmīgākos pētījumus, teorijas, monogrāfijas, kas ir veltītas geštaltterapijai, ir uzrakstījis pats Frederiks Perls. Pārsvarā uz viņa darbu analīzi arī balstās geštaltterapijas  teorētiskā koncepcija. Viņš bija ļoti aizrautīgs cilvēks, kas nopietni darbojās gan filosofijas, gan medicīnas jomā.

Geštaltterapijas rašanos nopietni iespaidoja arī citu pasaulē plaši pazīstamu psihologu un psihoterapeitu idejas. Jau Karlam Gustavam Jungam (Carl Gustav Jung, 1875.-1961.) pieder norādījums uz cilvēka dzīves polārām īpašībām. Viņaprāt, tie aspekti, kas padara cilvēka personību par atvērtu, aizēno pretējās īpašības. Līdz tam brīdim, kamēr noliegtie un nepieņemtie raksturojumi nebūs aktualizēti kā pilnvērtīgās vienotas personības daļas, personība paliek nepabeigta un līdz ar to atrodas iekšējā konfliktā. Geštaltterapija apskata šīs polaritātes daudz plašāk nekā Junga arhetipi: šeit polaritātes ieiet cilvēka dzīvē, pretstatot sevi jebkurai citai kvalitātei, personības atsevišķai daļai vai personībai kopumā. (11., 84. – 112.).

Geštaltterapijas parādīšanās nebūtu iespējama bez agrīno geštaltpsihologu: Maksa Vertheimera (Max Vertheimer, 1880.-1943.), Volfganga Kēlera (Wolfgang Kohler, 1887.-1967.), Kurta Kofkas (Kurt Koffka, 1886.-1967.), Kurta Levina (Kurt Lewin, 1894.-1947.) ietekmes. Viņi bija pārliecināti savā ticībā, ka cilvēkam piemīt iedzimta nepieciešamība organizēt un integrēt savu uztveres pieredzi. Tā savulaik radās apmācības geštaltteorija, kas balstās uz tā saucamo nepabeigtās darbības koncepciju. (19., 62. – 85.).

Ne mazāk svarīgs ieguvums geštaltterapijai ir arī slavenā Alfrēda Adlera (Alfred Adler, 1870.-1937.) idejas. Tās ir veltītas dzīves stilam un radošajam pirmsākumam, kā arī paredz katra indivīda pašatbalstīšanu un aktivitāti. Cilvēks kļūst par savas personīgās dzīves reālu radītāju pat tik pārdrošajās fantāzijās, kuras kļūst par viņa dzīves darbības rokasgrāmatu. Adlers kaislīgi runāja par lielo nozīmi, kura būtu jāpiešķir tā saucamajai ,,eksistences virsmai”: tieši šeit atrodas apzināšanās, kas piešķir dzīvei jēgu un orientāciju. Pieminētās apzināšanās rezultātā cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir dotajā brīdī. (11., 84. – 112.).

Geštaltterapijas evolūcija nebūtu iespējama arī bez Otto Ranka (Otto Rank, 1884.-1939.) pētījumiem, kuri galvenokārt balstās uz cilvēka dzimšanas traumu kā tādu un tās patoloģisko ietekmi uz visu viņa tālāko eksistenci. Dzimšanas akta laikā  notiek cīņa, kad mazais cilvēks cenšas integrēt divas polārās bailes: atšķirtību un savienošanos. Šajā konkrētajā gadījumā atšķirtībā slēpjas nopietnas briesmas zaudēt saikni ar apkārtējiem, bet, savienojoties ar tiem, cilvēks vienlaikus riskē pazaudēt savu individualitāti. Ja indivīds prastu konstruktīvi pretoties šīm polārām bailēm, tad,  jau kļuvušas par klasiskām, abas oponējošās puses izveidotu pilnīgi jaunas formācijas integrācijas modeli.

Praktizējošie geštaltterapeiti reāli pieņem minētās konstruktīvās pretestības spēku, ievirzot to esošo pretrunu atrisināšanas un jaunas personības struktūras izveides virzienā. Izpratne, kas toreiz radās Rankam, pētot cilvēka identitātes jūtu attīstību, palīdzēja pavisam savādāk uztvert un kvalitatīvi izmainīt  pacienta un terapeita attiecību visdažādākos aspektus. Arī tas kļuva par vienu no humānistiski orientētās psihoterapijas pamatbaušļiem. Tikko nosauktā tēma ir pelnīti kļuvusi par svarīgāko geštaltterapijā.

Cita ļoti nozīmīga persona geštaltterapijas vēsturē ir Vilhelms Raihs (Wilhelm Reich, 1897.). Viņa darba ieguldījums skar interesi pret cilvēka raksturu, kurš ir it kā atdalīts no simptomiem un sindromiem. Raihs, kā pētnieks, nepievēršot tik lielu, kā to darīja parasti, uzmanību slimības simptomiem, centās analizēt ierasto uzvedību, fokusējot savu uzmanību uz tādām izpausmēm, kā cilvēka poza, stāja, žesti un runa. Viņaprāt, kamēr cilvēks hroniski neitralizē savus pārdzīvojumus, ,,iemūrējot” tos sadzīviski vienkāršajās izpausmēs, piemēram, klasiskā psihoanalīze viņam palīdzēt nevar. Tāpēc ir nepieciešama cita veida terapija, kas būs orientēta uz to, lai atbrīvotos no dažādiem ķermeniskiem ierobežojumiem, lai apzinātu un pieņemtu uzbudinājumu kā dabisku uzvedību, ko cilvēks ir dziļi ,,ieracis” sevī. (19., 62. – 85.).

Neapšaubāmi šajā sakarā būtu jāpiemin arī Jakobs Moreno (Jacob Moreno, 1890.-1974.) ar viņa psihodrāmas pieejā izmantotajiem mākslas elementiem, kuriem piemīt bieži vien neizsakāmi lielas iespējas padarīt cilvēka dzīvi par radošu ideju iemiesojumu. Abstrahējoties no visiem mums labi pazīstamās psihoanalīzes pamattēzes – integrācijas funkcijas – Moreno bagātināja topošo geštaltterapiju ar vēl jaudīgāku slēdzienu: cilvēks labprāt piedalīsies pārdzīvojumā, nekā kādam sāks stāstīt par to. Tas dod iespēju gūt nopietnu dzīves pieredzi un izdarīt to praktiski gandrīz vai automātiski, kā arī likvidē nepieciešamību pārvarēt grūtības, kuras ir saistītas ar sākotnēju neuzticēšanos pretpolu integrācijas nepieciešamībai un iespējām.(31., 495. – 509.).

Drāma geštaltterapijā drīzāk līdzinās improvizācijai, nekā virzīta uz noteiktu tēmu vai konkrētiem cilvēku raksturiem. Pie tam geštaltterapeitiskajā drāmā bieži vien viens un tas pats
izpildītājs var spēlēt vairākas lomas. Protams, F. Perls gan apgalvoja, ka katra no lomām ir tikai cilvēka personības daļu projekcija, tāpēc neviens cits nevar spēlēt lomās šīs atsevišķās daļas. Bet šeit – drāmā – ir pieļaujamas absolūti jebkuras konfigurāciju izmaiņas un jebkura interpretācija.

Ja kāds, pieņemsim, spēlē tēvoča Viļa lomu, tad pats tēvocis Vilis tanī pašā laikā arī spēlē… sevi pašu. Tēvocim Vilim tādējādi varētu būt visai lietderīgi iepazīties ar svešu sevis paša “versiju”, kura var palīdzēt viņam izpētīt jebkuras iespējas, lai tiktu galā ar savām dzīves problēmām un konfliktiem. Tāpat visas lomas viņš var nospēlēt arī patstāvīgi un saņemt savai turpmākajai dzīvei ļoti nepieciešamo pieredzi.

Eksistenciālisms, kā metode, tāpat atstāja uz geštaltterapiju savu ietekmi. Tas ienesa sociālajā un uzvedības zinātnē relativitātes jēdzienu un pieteica pavisam citu, atšķirīgu skatienu, uz tādiem jēdzieniem kā taisnība, vara, psihoterapeitisku principu pielietošana, personības izaugsme. Ārkārtīgi izdevīgs un vērā ņemams ir tas fakts, ka šādu pieeju var izmantot ne tikai slimību ārstēšanā, jo tā māca ierasto dzīvi ieraudzīt daudz nopietnāk. Geštaltterapeiti, ņemot palīgā eksistenciālisma pieredzi un pieeju, pārvērta abstraktos saturiskos jēdzienus dzīvā un radošā darbībā, likvidējot pretrunas. (11., 84. – 112.)

Geštaltterapija ir orientēta uz to, lai cilvēkam parādītu paņēmienus, kā labāk adaptēties realitātē, orientēties savās domās, jūtās, nodomos, vēlmēs. Vēsturiski geštaltterapijas rašanos veicināja vesela rinda psihologu, kuri dažādu iemeslu dēļ pameta Z. Freida piekritēju pulku. Viņus apvienoja šis pa īstam radošās psihoterapijas virziens, kura ,,…pamatideja sastāv no tā, ka terapeitiskā pieredze ir ne tikai sagatavošanas etaps, bet – pašvērtīga substance, kura nepieprasa nekādu ārēju apliecinājumu savam savlaicīgumam pacienta dzīvē.” (15., 18.).

No visiem autoriem, kas ir publicējuši savus pētījumus un veikuši geštaltterapijas analīzi, visražīgākais to skaits neapšaubāmi pieder geštaltterapijas  tēvam – Frederikam Perlsam. Tie ir ārpus jebkādas konkurences arī savas kvalitātes un zinātniskā dziļuma aspektā.

5.3.  KOGNITĪVĀ  PSIHOTERAPIJA  LATVIJĀ

Vispirms veiksim pavisam nelielu ekskursu kognitīvās psihoterapijas vēsturē. Pastāv uzskats, ka ,,…kognitīvās psihoterapijas pamatā ir Ārona BEKA (Aaron Beck) kognitīvā teorija, kas tika radīta 20. gadsimta sešdesmitajos gados. Ārstēšanas procesa centrā atrodas konkrētā pacienta domāšanas veids attiecībā pret sevis paša uztveri un savām  problēmām.  Kognitīvo psihoterapiju parasti lieto psihosomatisko, neirotisko un depresīvo traucējumu gadījumā, kā arī kombinācijā ar antidepresantiem. Terapeits pacientam palīdz uztvert un saprast viņa depresīvo domāšanas veidu un tā negatīvo ietekmi uz uzvedību, aizstājot to ar citu, adaptīvu domāšanas veidu. Kognitīvo psihoterapiju nereti kombinē ar uzvedības jeb biheiviorālo psihoterapiju, kura balstās uz visdažādākajām eksperimentālās psiholoģijas metodēm. Tas ir ļoti efektīvs un radošs process, jo biheiviorālajā psihoterapijā tiek izmantotas daudzas tehnikas:  desensitizācija; programmētā prakse (piemēram, fobiju ārstēšanas gadījumos); progresīvā relaksācija; trauksmes kontrolēšanas treniņš – trauksmes mazināšanai; modelēšana; domu apstādināšana; sociālo iemaņu un pašcieņas regulēšanas treniņš (parasti – uzmācību neirozes ārstēšanas gadījumā) un citas” (4., 188. – 189.).

Tiek uzskatīts, ka kognitīvās psihoterapijas pamatnostādne balstās uz apgalvojumu, ka pacienta problēmas izriet, galvenokārt, no realitātes deformācijām, kas balstās uz kļūdainiem pieņēmumiem un pieļāvumiem. Minētie, pēc teorijas autoru viedokļa, nepareizie uzskati rodas nepareizas iemācīšanās rezultātā personības attīstības izziņas (kognitīvajā) procesā. No tā attiecīgi izriet iespējamā ārstēšanās formula, kad terapeits palīdz pacientam sameklēt deformācijas viņa domāšanā,  iemācīties un apgūt alternatīvus, daudz reālistiskākus paņēmienus  jaunas personīgas pieredzes veidošanai. (11., 32. – 58.).

LATVIJA: mūsu valstī šis psihoterapijas virziens ir kļuvis plašāk pazīstams, sākot ar 1995. gadu, kad Latvijas Universitātē tika oficiāli atvērts pirmais psiholoģiskās palīdzības centrs. Tas bija tapis, pateicoties mūsu tautietim – Jānim Grantam (ASV, Kalifornija, Kalamazu), kurš gan pats kognitīvi biheiviorālā tradīcijā konsultēja klientus savos individuālajos seansos, gan pasniedza šo metodi mācību grupu kursos un teorētiski praktiskajos semināros. Tagad saņemt izglītību šajā jomā (kognitīvi biheiviorālajā terapijā) var Latvijas Universitātes Klīniskās Psiholoģijas Maģistrantūrā. Var teikt, ka pie mums kognitīvās psiholoģijas un/vai kognitīvās psihoterapijas pieeju elementus savā profesionālajā darbībā izmanto ļoti daudzi speciālisti. Taču grūti ir nosaukt kādu, kurš strādātu praktiski tikai un vienīgi šajā psiholoģijas un psihoterapijas jomā. Par vienu no visuzticīgākajiem kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas pārstāvjiem Latvijā šodien varam neapšaubāmi uzskatīt Gintu Teivāni.

Diemžēl Latvijā nav arī nopietnu zinātnisku publikāciju, kas būtu veltītas šai tēmai. Tas, mūsuprāt, galvenokārt ir saistīts ar to, ka mūsu valstī neviens nopietni nesagatavo šīs metodes speciālistus. Līdz ar to līdz šim nav arī nodibināta kognitīvās psihoterapijas asociācija.

Notiek kā individuālo klientu, tā arī grupu konsultācijas. Parasti kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas paņēmieni ļoti efektīvi spēj atrisināt tādas veselības problēmas kā, piemēram,  aptaukošanās, dažāda rakstura fobijas, likvidēt cilvēka kaitīgos ieradumus, uzvedības un seksuālās disfunkcijas un daudz ko citu.

Kognitīvā psihoterapija ir domāta, lai klienti iemācās pilnīgi patstāvīgi veikt dažādas ļoti būtiskas lietas:

1.    kontrolēt savas disfunkcionālās (irracionālās) automātiskās domas;

2.    apzināties saikni starp kognīcijām, afektiem un uzvedību;

3.    mācīties disfunkcionālo automātisko domu par un pret argumentus;

4.    disfunkcionālās automātiskās domas aizvietot ar reālistiskākām interpretācijām;

5.    identificēt un izmainīt pārliecības, kuras disponē pieredzes deformāciju virzienā. (19., 288. – 308.)

Lai to veiktu, kognitīvie psihoterapeiti izmanto ļoti dažādas pieejas. Visizplatītākās no tām ir sekojošas trīs terapeitiskās stratēģijas:

1) sadarbības empīrisms – klients, sadarbojoties ar terapeitu, izpēta faktus, kas apstiprina vai noliedz viņa kognīcijas;

2) Sokrāta dialogs – saruna ir nozīmīgākais un galvenais instruments kognitīvajā psihoterapijā – klients nonāk līdz loģiskiem secinājumiem, pateicoties terapeita uzdotajiem jautājumiem;

3) vadāmais atklājums – terapeits vada klientu, taču neaicina viņu nekavējoties pieņemt jaunu pārliecību komplektu, bet sniedz klientam atbalstu reālistiskās dzīves uztveres redzējuma
izveidē. (13., 93. – 123.; 159. – 176.).

Pie šī modeļa vairāk vai mazāk pieturas praktiski visi kognitīvo pieeju praktizējošie psihoterapeiti, kuru mērķis ir izzināt un izvērtēt, kā un cik ātri indivīds spēs pārvarēt pašreizējās problēmas.

5.4.  KOGNITĪVĀ  PSIHOTERAPIJA  PASAULĒ

Par nozīmīgākajiem kognitīvās (izziņas) psihoterapijas (27., 131. – 187.) pārstāvjiem pasaulē daudzi uzskata Albertu Ellisu (Albert Ellis, 1913) un Āronu Beku.(Aaron Beck). Savā laikā viņi radīja strukturālo modeli, kurš izcēla no kopējā konteksta kognīciju nozīmi. Kognīcija – strukturējošs un regulējošs komponents cilvēka  emocionālajiem, motivāciju, fizioloģiskajiem un motoriskajiem procesiem.  Tāpēc kognīcijām arī pieder centrālā, goda vieta, lai pārvarētu ierastos statiskos rāmjus noteiktas zinātniskās paradigmas ietvaros.

Kognitīvās terapijas pirmsākumi saistās, protams, pirmkārt, ar Džordža Kellija (George  Kelly, 1905.–1967.) daiļradi. Divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados savā klinicista darbā viņš aktīvi izmantoja vairākas psihoanalītiskās interpretācijas. Tāpat Kellijs eksperimentēja, pielietojot arī dažādas variācijas no psihodinamiskās skolas tradīcijām. Saskaņā ar Kellija teoriju izriet, ka kognitīvās psihoterapijas panākumus var izskaidrot sekojoši: terapijas procesā izmainās tas, kā cilvēki interpretē savu pieredzi un kā raugās nākotnē.

Cilvēki, pēc Kellija domām, kļūst pārņemti ar trauksmi un depresiju tāpēc, ka pēkšņi nokļūst savas personīgās domāšanas neadekvāto kategoriju slazdos. Tāpēc Kellijam radās doma izgudrot un ieviest speciālas tehnikas domāšanas neadekvāto paņēmienu tiešajai korekcijai. Viņš kļuva par vienu no pirmajiem psihoterapeitiem, kuri mēģināja izmainīt pacientu domāšanu. Tieši tas līdz šim ir atrodams kognitīvās psihoterapijas mūsdienu pieeju pamatā. Domāšanas izmaiņas kļūst par ļoti svarīgu terapijas mērķi.

Džordžs Kellijs piedāvāja pacientiem iespēju pabūt pilnīgi jaunas personības lomā ar jaunu skatienu uz sevi un citiem, izmantojot vispirms psihoterapeitisko seansu apstākļus, un visbeidzot – arī viņu ierastajā dzīvē. Pielietojot lomu spēles, viņš atklāja, ka neirotiķu vissmagākā problēma ir viņu neadaptīvā domāšana. Šādu pacientu konfliktsituāciju cēlonis bieži vien atrodas viņu pašreizējās domāšanas laukā, nevis pagātnē  (viņu atmiņās) vai nākotnē (viņu fantāzijās). Pielietojamās kognitīvās psihoterapijas metodes ļauj cilvēkam, kurš cieš no emocionāliem traucējumiem, izmainīt skatienu uz sevi pašu. (32., 431. – 474.).

Kad beidzot atkal cilvēks pārstāj sevi uztvert kā tikai un vienīgi bezpalīdzīgu bioķīmisku reakciju, aklu un spontānu impulsu vai automātisku refleksu produktu, viņš saņem iespēju saredzēt sevī būtni, kas periodiski mēdz radīt kļūdainas idejas, kā arī “pārmācīties no” tām vai izlabot tās. Izlabojot personīgās domāšanas kļūdas, cilvēks spēj ,,tagad un turpmāk” izveidot savu dzīvi ar daudz augstāku pašrealizācijas līmeni.

Kognitīvās terapijas uzdevums (26., 197. – 200.) ir: noskaidrot domāšanas neapzinātās kategorijas, kuras kļūst par ciešanu cēloni; un pacientu apmācība, kas ir vērsta uz jaunu domāšanas paņēmienu izmantošanu. Var minēt piemēru, kad daži cilvēki ir pārliecināti, ka apgalvojumi, kurus izsaka autoritatīvas personas, ir vienmēr pareizi, tāpēc jebkura kritika no šo personu puses iedarbojas uz vienkāršajiem cilvēkiem nomācoši. Lai izmainītu šo pārliecību, kognitīvās psihoterapijas arsenālā ir daudz efektīvu tehniku. Var izmantot teoriju, kura ir saistīta ar Edipa kompleksu, ar bailēm pazaudēt vecāku mīlestību vai ar nepieciešamību savā dzīvē sastapt garīgo vadītāju.

download pdf
Uz augšu