Parakstīties jaunumiem pa e-pastu!
Piekrītu tam, ka mani personīgie dati tiks ievākti, apstrādāti un glābāti www.gestalt.lv mājaslapas sistēmā.

''Dzīvo tā, it kā tu dzīvotu otru reizi un it kā pirmajā tu būtu rīkojies nepareizi.'' Viktors Frankls



Starptautiskā Geštalta vārdnīca

Starptautiskā Geštalta vārdnīca

Seržs Gingers (redaktors)
Parīze, 1995

[A, B, D, Š]

AGRESIVITĀTE – (Latīņu val. ad-gressere: iet pretī otram; pretējs re-gressere: atkāpties, doties atpakaļ; tuvs pro-gressere: progresēt, iet uz priekšu.) Geštalterapeoti tāpat kā mūsdienu etologi (kuri pēta dzīvniekus to dabiskajā vidē) uzskata, ka kontrolēta agresivitāte ir ”dzīves impulss” nevis ”nāves impulss” (kā tas ir Freidam); tā ir nepieciešama, lai aktīvi asimilētu apkārtējo pasauli un lai izvairītos no introjekcijām: ābolu vispirms ir jānokož un tad jāsakošļā (jāiznīcina), lai varētu sagremot; tieši tāpat jākritizē jaunās idejas, pirms tās pieņem.

AIZIEŠANA – jeb ”pēctkontakts” – ceturtā un pēdējā kontakta fāze Gudmena teorijā, tā ļauj asimilēt pieredzi (self  funkcija ”personība”) un veido identitātes jēdzienu. Pārāk pēkšņa vai pārāk lēna aiziešana (konfluence) bieži vien norāda uz disfunkciju, kas bremzē neatkarību.

APMĀCĪBA – apmācība ir jāatšķir no studijām, tā ir ”veidošana” (Gestaltung), aktīvs process, kas ietver sevī cilvēka pārveidošanu.

APZIŅAS KONTINUUMS – sajūtu, emociju un domu pastāvīgs plūdums, kas veido fonu, uz kura secīgi izceļas mūs interesējošās galvenās figūras. Psihiski veselam cilvēkam šī plūsma ir elastīga, plūstoša un vienmērīga.

ATBRĪVOŠANĀS NO SAISTĪBĀM – Gingers tā dēvē ceturto kontakta cikla fāzi, kas ir ļoti svarīga un sarežģīta fāze, kurai seko asimilācija.

AWARENESS – pilnīga apzināšanās dotajā brīdī, uzmanība pret to, ko izjūt emocionāli un fiziski ķermenī, iekšēji un apkārtējā vidē, kā arī pret saviem izziņas procesiem. Geštalterapeitu kultivēts sensorais, intelektuālais un intuitīvais nomods.

BALSS-darbs ar balsi ir ļoti nozīmīgs geštaltpieejā, kur veids, kādā runā, ir tikpat svarīgs kā sacītais. Piesmakusi, neizteiksmīga balss vai runāšana aprautiem teikumiem reizēm liecina par dvēseles stāvokli, kas atšķiras no tā, par kādu klients stāsta terapeitam, balss bieži vien norāda pareizo virzienu, kur jāpiestrādā. Pārliecināta sevis apliecināšana (pamatota pārliecība, bez plātīšanās) tiek izmantota grupas geštaltā.

DEFLEKSIJA – viena no pretestībām (terminu ierosinājuši Polsteri). Defleksija nozīmē izvairīšanos no  kontakta, kad sajūtas tiek novirzītas uz kādu mentālu zonu (intelektualizācija) vai tiek slēpta agresivitāte (humors vai ironija). Tā var būt arī bēgšana no šeit un tagad atmiņās, nākotnes iecerēs, abstraktos prātojumos utt., šo paņēmienu Perlzs sauca par ”intelektuālo masturbāciju” vai par ”mēsliem” (“bullshit”).

ŠEIT UN TAGAD – ”here and now” angļu valodā, ”hic et nunc” latīņu valodā. Perlzs vairāk lieto terminu ”pašlaik un kā” (now and how), aprakstot procesus, kas vērojami darbībā vai mijiedarbībā. Geštaltu bieži vien dēvē par ”šeit un tagad terapiju”.

 

[E, F]

EGOTISMS – pretestība ar nedaudz īpašu statusu, tā ir mākslīga ego hipertrofēšana, kuras mērķis ir veicināt narcisismu un personīgās atbildības uzņemšanos, lai radītu augsni autonomijai. Tas ir pagaidu ”terapeitisks ventilis”. Tieši tāpat kā ar ”transfēra neirozi” psihoanalīzē, arī ar šo pārejas fāzi  jātiek galā geštaltterapijas laikā.

EKSPERIMENTI – geštaltpieejai ir raksturīga eksistenciāla un eksperimentāla pieeja, kas iesaka dzīvot, izbaudīt, izjust, piedzīvot vai eksperimentāli izmēģināt simboliskā veidā tās situācijas, kuras izraisa bailes vai tās, kuras gribas piedzīvot. (”piedzīvot” – pasīva nozīme, ”eksperimentēt” – aktīva).

EMPĀTIJA – spēja identificēties ar kādu, just to pašu, ko jūt otrs, iedomāties sevi otra vietā. Perlzs pretnostatīja em-pātiju (kuru daudzināja psihologs Karls Rodžers) sim-pātijai, kad terapeits sev ļauj pilnu vaļu būt pašam, visā savā atšķirīgumā, tādējādi sagādājot klientam partneri autentisku ”es/tu” attiecību veidošanai.

ES – self var funkcionēt trīs pamatveidos: kā tas, kā es un kā personība. Es ir aktīva funkcija, kurā iesaistīta manu vajadzību apzināšanās un atbildība par izdarītajām izvēlēm. Pretestības reizēm dēvē par es (vai ego) funkcijas zaudēšanu.

ES/TU– atsauce uz Būbera darbu (”Es un tu”, 1923). Šī attiecība izsaka autentiskas tiešas attiecības starp diviem cilvēkiem (simpātijas), kuras daudzināja Perlzs, arī terapijā.

ESALENA – vieta Kalifornijā, 300 km uz dienvidiem no Sanfrancisko, kur tika nodibināts visslavenākais ”Jauno terapeitu”, tā sauko humānistu, vispasaules centrs. Perlzs tur nodzīvoja dažus gadus un tieši tur viņš padarīja slavenu geštaltpieeju, jāatzīst, nedaudz to pārvēršot ”izrādē”.

FEEDBACK – ”atgriezeniskā saite”, regulējoša atbilde, kuru izraisa radusies situācija. Grupu terapijā bieži vien gaida tās dalībnieku feedback pēc individuālām nodarbībām: mērķis var būt papildinformācija, kas veicina klienta labāku apzināšanos, taču visbiežāk feedback ir orientēts uz cilvēku, kurš nodibina atgriezenisko saiti, viņu mudinot izteikt savas sajūtas, tas ir, to atbalsi, kuru viņā rada dotā situācija, tādējādi sagatavojot turpmākam darbam.

FIGŪRA/FONS – pamatjēdziens geštaltpsiholoģijā (jeb formas teorijā), ko pārņēmusi geštaltterapija. Veselam cilvēkam jāspēj skaidri atšķirt mirkļa dominējošo figūru (jeb geštaltu), kura iegūst pilnvērtīgu nozīmi tikai uz kāda noteikta fona : kliedziens rotaļu laukumā nav tas pats, kas kliedziens uz ielas nakts vidū.

FORGE – Fédération Internationale des Organismes de Formation à la Gestalt – Starptautiskā Geštaltmācību iestāžu federācija  (Vožirāra ielā 163, Parīze 75015, fakss: 33 – 37 31 55 74) dibināta 1991. gadā. Prezidents S. Gingers (Francija), viceprezidenti: Ž. Delils (Kanāda) un Ž. van Pevenāžs (Beļģija), ģenerālsekretārs: E.Džusti (Itālija), atbildīgais par finansēm: Ž.Maskeljē (Francija). Domu, programmu, dokumentu, pasniedzēju un studentu apmaiņa. Ikgadēji semināri, kuros sanāk kopā atbildīgie par mācībām no vairāk nekā divdesmit valstīm.

FORMA (UN SATURS) – jeb ”apzīmētājs” un ” apzīmējamais”. Geštalts uzsver procesa un formas nozīmi: kādā veidā cilvēks runā vai rīkojas, bieži vien neapzināti vai pusapzināti (kāda ir intonācija, izteiksme, pozas, žesti utt.), un tas bagātina vai ir pretrunā ar sakāmā vai rīcības iepriekš nodomāto saturu.

[G, H, Ķ]

GARĪGĀ ATSPOLE – kustība turp un atpakaļ starp ārējo (sociāli uztveramo) realitāti un iekšējo (fenomenoloģiskā vai iedomu pieredze) realitāti, starp emocijām un vārdos izteiktu apzināšanos (starp sirdi un galvu), starp klienta ierasto dzīvi un metaforisko situāciju, kas izpaužas šeit un tagadšīs nodarbības laikā, starp pagātni un nākotni utt. Geštaltā plaši izmanto atspoli.

GATAVĪBA DARĪT– skat. Realizēšana darbībā

GEŠTALTPSIHOLOĢIJA – jeb geštaltteorija, jeb formas teorija. Tas ir virziens psiholoģijā, kas iespaidojies no fenomenoloģijas, radies 1912. gadā (Ērenfelds, Verteimers, Kofka, Kēlers). Tas uzsver, ka ”kopums atšķiras no sastāvdaļu summas” un kopums rodas no sastāvdaļu daudzveidīgajām savstarpējām iedarbībām. Izceļ uztveres subjektivitāti.

GT – pieņemtais geštaltterapijas apzīmējums.

GUDMANS POLS – viens no pirmajiem geštaltterapijas iedibinātāja Friča Perlza skolniekiem. Viņš bija polemisks rakstnieks un literāri apstrādāja Perlza manuskriptu, sarakstot lielu daļu no fundamentālā darba ”Geštaltterapija”, kurā izklāstīta arī ”self teorija”. Miris 1994. gadā.

HIPERVENTILĀCIJA – dziļa, pastiprināta un/vai paātrināta elpošana, kuru izmanto bioenerģētikā, atdzimšanas (rebirth) metodē un holotropiskā elpošanā (Grofs), tās mērķis ir atbrīvot smadzeņu dziļos subkortikālos slāņus, ”apreibinot” garozas kontroles mehānismus ar pārlieku lielu skābekļa daudzumu. Apslēpto emociju atbrīvošana bieži vien izraisa katarsi, kurai var nākt līdzi krampji. Geštaltpraksē nelieto šo mākslīgo tehnisko paņēmienu, taču reizēm ir novērojama spontāna hiperventilācija, kuru izraisa spēcīgas emocijas.

HOLISMS, HOLISTIKA – no ”holos” (grieķu val.) – viss, kopums, tas, kas attiecas uz kopumu. Perlzam ļoti patika Dž. S. Smuta holistikas teorija. Smuts bija viens no Nāciju Līgas izveidošanas ierosinātājiem, 1926. gadā publicēja darbu ”Holisms un evolūcija”, balstītu uz Darvina, Bergsona, Einšteina un Teijāra de Šardēna idejām.

HOMEOSTĀZE – dzīvu organismu pašregulācija (temperatūra, izsalkums, slāpes utt.). Perlzs ļoti uzsver šo jēdzienu, it īpaši darbā ”Geštaltpieeja” (”The Gestalt approach”), kas publicēts pēc viņa nāves.

HOT SEAT– burtiski: ”karstais krēsls” vai pat ”apsūdzēto sols”. Perlza iemīļota tehnika, sākot ar 1964. gadu viņa Kalifornijas perioda laikā. Tās būtība bija uzaicināt klientu apsēsties krēslā (hot seat) terapeita kabinetā, visbiežāk ar skatienu uz tukšu krēslu (empty chair); klientam bija jāiedomājas, ka tajā sēž kāds cilvēks (teiksim, tēvs), kuram adresēt savu stāstu.

HUMĀNISTISKĀ PSIHOLOĢIJA (HP) – A.Maslova (1954) ieviests termins. ”Trešais spēks”, protesta kustība pret ”visaptverošo determinisko tehnokrātiju” psihoanalīzē no vienas puses un pret biheiviorismu no otras puses. Eksistenciālistiskā skatījumā HP tiecas atdot atpakaļ cilvēkam viņam pienākošos brīvības daļu, maksimālu atbildību par izdarīto izvēli un reabilitēt garīgās vērtības. Geštalts nepārprotami pievienojas humānistiskās psiholoģijas nostādnēm.

ĶERMEŅA SAJŪTAS – no ārpuses vai no iekšpuses nākošo ķermeņa sajūtu apzināšanās (awareness) (nospiests garastāvoklis, ”žņaudzējs” pakrūtē vai ”kamols” kaklā utt.) bieži vien tiek izmantotas kā izejas punkts pamatīgākam darbam.  Savukārt arī terapeits uzmanīgi ieklausās paša ķermeņa sajūtās, kas tam ļauj labāk apzināties un labāk izmantot savu kontrtransfēru.

[I, J, K]

INSIGHT – ”apskaidrība” vai pēkšņa apzināšanās, ko izraisījis spēcīgs iekšējs piedzīvojums: ”Skaidrs, es sapratu!” Perlzs lietoja arī terminu ”satori”.

INTROJEKCIJA – viena no klasiskajām pretestībām, kad cilvēks ”aprij veselas” citu cilvēku domas vai principus, tās ”nesagremojot” un neasimilējot sev vajadzīgajā veidā. Tipiski piemēri ir tradicionālās audzināšanas uzspiestie ”vajag, tev ir pienākums…”. Piemēram, ”jūtas nedrīkst izrādīt publiski,” ”nedrīkst nodarboties ar masturbāciju (pat vienatnē ne)”.

IZVAIRĪŠANĀS (MEHĀNISMS) – viens no sinonīmiem ”pretestībai”, ”aizsardzības
mehānismam” vai arī ”ego funkcijas zaudēšanai”.

JGM MASĀŽA – ”jutīgā geštaltmasāža” (to attīstīja amerikāniete Margareta Elke). Tā ir neverbāla komunikācijas tehnika, kas balstās uz divu partneru, kuri pārmaiņus gan dod, gan ņem, ķermeņa izjūtu apzināšanos (awareness). Tās mērķi ir uzmanība pret otru cilvēku, ķermeņa shēmas atkalapvienošana, kontakta robežas labāka apzināšanās.

– No fundamentālās fenomenoloģijas redzes viedokļa geštaltu vairāk nodarbina kā, nevis ko un kāpēc, tas nozīmē, ka geštaltā galvenokārt pievērš uzmanību procesam un formai, piemēram, balss tonim un runas ritmam, ne tikai teikumu saturam. Geštalta divi galvenie vārdi ir ”now and how” – pašlaik un kā.

KATARSE – reizēm spilgta (dusmas, kliedzieni, elsas) emociju izpausme, kas var novest pie reakcijas izpaušanas (emocionāla izlādēšanās, kas atbrīvo no pagātnē piedzīvotas traumas), kurai seko atslābums vai dramatisma samazināšanās. Geštaltpieeja netiecas vienmēr sasniegt katarsi, taču reizēm tā iestājas spontāni, kā sekas pēc pārdzīvotā notikuma paspilgtināšanas. Tai parasti seko verbalizācija, kas veicina integrāciju.

KIBUCA GRUPA – geštaltprincipu piemērošana grupai, kas dzīvo kopā ilgāku laika posmu (no dažām dienām līdz dažiem mēnešiem). Terapeitiskas nodarbības mijas ar kopīgu ikdienu darbā, mācībās vai atpūtā, padarot iespējamu kopīgu terapeitisku izpēti. Pēc to nozīmes Perlzs sarindoja terapijas šādā secībā: individuālā terapija, terapija grupā, terapija komūnā (skat. Kovišāna).

KLIENTS – ”tas, kurš izmanto kāda pakalpojumus par samaksu”. Šis termins tiek lietots ne tikai komerciālās attiecībās. To plaši lieto sociālajā sfērā un psihoterapijā – tajā ietvertā nozīme uzsver savstarpējo iedarbību, tā nav tik medicīniska kā terminā pacients (tas, kurš ”cieš” vai ”uz kuru iedarbojas” un kurš pats ir pasīvs). Klients ir atbildīgs par to, ko viņš prasa (”klients ir karalis”).

KLĪVLENDA – pilsēta, kurā atrodas viens no galvenajiem Amerikas Savienoto Valstu geštalta institūtiem. Tas bija otrais, kuru nodibināja (1954), taču pats nozīmīgākais teorētisko pētījumu jomā. Tajā strādāja Laura Perlza, P.Gudmans, I. Froma, E. un M. Polsteri, J.Zingers, E. un S. Nīvisi u.c. Līdz šim Klīvlendas Institūts ir sagatavojis vairāk nekā astoņsimt geštalterapeitu (no kuriem pusi intensīvā 250 stundu ilgā apmācības programmā).

KONFLUENCE – self samazināšana, tiek iznīcināta robeža starp klientu un apkārtējo vidi. Viena no četrām klasiskajām pretestībām. Māte ar jaundzimušo atrodas veselīgā konfluencē (kas tuva simbiozei), taču, ja divpadsmitgadīgs bērns nespēj atrauties no mātes, viņš cieš no patoloģiskas saplūšanas. Tas pats notiek ar pieaugušo, ja viņš identificējas ar kādas sektas doktrīnu.

KONTAKTA CIKLS – pamatjēdziens geštaltā, kuru attīstījis Gudmans savā darbā ”Es teorija”. Jebkurā darbībā viņš izšķir četras galvenās fāzes: priekškontaktu, kontakta nodibināšanu, pilnīgu kontaktu, pēckontaktu (jeb aiziešanu). Šo ciklu ar nelielām izmaiņām pārņēma dažādi autori, arī Zingers, Polsters, Kacevs, Salatē, Gingers u.c. Kacevs izšķir septiņas fāzes : sajūtu, apjaušanu (awareness), enerģijas sakopošanu, darbību, kontaktu, piepildījumu, aiziešanu. Gingers apraksta piecas fāzes:  priekškontaktu, saistību uzņemšanos, kontaktu, atbrīvošanos no saistībām, asimilāciju. Pārrāvumus vai traucējumus cikla normālā gaitā bieži vien dēvē par pretestībām.

KONTAKTA ROBEŽA – viens no geštalta pamatjēdzieniem. Terapija notiek uz kontakta robežas starp klientu un apkārtējo vidi (šajā gadījumā – terapeitu): tieši šeit ir iespējams noteikt kontakta vai vajadzību apmierināšanas cikla disfunkcijas (vai pretestības). Āda ir gan piemērs, gan metafora, ar kuru iespējams apzīmēt kontakta robežu – tā mani vienlaikus gan pasargā, gan vieno ar apkārtējo pasauli.

KONTAKTS – geštaltterapijas centrālā ideja. Vajadzību apmierināšanas normālo ciklu bieži vien dēvē par kontakta ciklu (vai par anulējošo kontaktu). Terapija iedarbojas uz kontakta robežas starp organismu un apkārtējo vidi. Kontakts veidojas starp mani un citiem, bet arī starp manis paša dažādajām izpausmēm (domām, emocijām, sajūtām).

KONTROLĒTA IESAISTĪŠANĀS (Gingers, 1987)- labprātīga iesaistīšanās terapeitiskās attiecībās, kuras sludina geštalts un kuras paredz uzmanīgu kontrtransfēra izmantošanu klienta interesēs. Es pats nedalīti esmu šeit, kā pilnvērtīga un autentiska personība, es apzinos savas pašreizējās emocijas un jūtas, taču es šeit neatrodos sevis dēļ, bet gan klienta dēļ, ar kuru varu dalīties dažās savās izjūtās.

KONTRTRANSFĒRS – šaurā nozīmē – apzinātas, bet it īpaši neapzinātas  terapeita atbildes, kuras inducējusi klienta personība (konkrēti, ar sava transfēra palīdzību). Plašākā nozīmē – viss, kas atkarībā no terapeita personības var ietekmēt attiecības starp klientu un terapeitu. Geštalts ierosina apzinātu kontrtransfēra terapeitisku izmantošanu, tas ir, kontrolētu iesaistīšanos, kuru izmanto, lai palīdzētu klientam.

KOVIČANA – 1969. gadā septiņdesmit sešu gadu vecumā Perlzs nopirka zvejnieku moteli Kovičana ezera krastā Vankūveras salā (Kanādā) un kopā ar nelielu audzēkņu pulciņu no Esalenas nodibināja geštaltkibucu. Tur viņš nodzīvoja tikai sešus mēnešus, jo devās ceļojumā uz Eiropu, un atceļā mira Čikāgā.

[M, N, P]

MANDALA – sanskrita valodas vārds, kas nozīmē ” aplis”. Tas ir simbolisks zīmējums (vai glezna), kas balstās galvenokārt uz apļa un/vai kvadrāta attēlu, kas tiek izmantots dažādās Austrumu filozofijās kā palīglīdzeklis meditācijā, iekšējās patiesības meklējumos. Mandalas pētīja arī K.G. Jungs. Jūtu vai situāciju simbolisku glezniecisku attēlojumu un dažādos tehniskos paņēmienus, ko inspirējusi mandala, plaši lieto vairāki geštalterapeiti.

METAFORA – geštaltā tiek plaši lietota verbālā, ķermeņa vai mākslinieciskā metaforiskā valoda.

MIKROKUSTĪBAS – sīkas, automātiskas kustības, vairumā gadījumu neapzinātas vai pusapzinātas (piemēram, pirkstu bungošana, pēdas ritmiska piesišana pie grīdas, nervu tiki vai sejas izteiksmes, rotaļāšanās ar gredzenu utt.). Šo kustību apzināšanās, pēc tam to paspilgtināšana bieži vien ļauj pašam klientam piešķirt šīm kustībām simbolisku nozīmi, tādējādi paverot bagātīgus asociatīvus ceļus.

MONODRĀMA – Moreno ieteikta un Perlza bieži lietota psihodrāmas tehnika, kad klientam pašam pēc kārtas jātēlo dažādas lomas tajā situācijā, par kuru viņš ir stāstījis. Klients var risināt sarunas ar dažādām sava ķermeņa daļām (mana galva runā ar maniem dzimumorgāniem) vai arī uzsākt iedomātu dialogu ar vienu no saviem vecākiem un pats sniegt tādas atbildes, kuras biedē vai kuras vēlas dzirdēt (tādā veidā klients sarunājas ar savu vecāku imago – neapzinātu prototipu).

NEPABEIGTA SITUĀCIJA – skat. Nepabeigts (darbs, geštalts)

NEPABEIGTS (DARBS, GEŠTALTS) – pēc Perlza domām, senu vai nesenu nepabeigtu geštaltu uzkrāšanās ir viens no neirozes cēloņiem. Terapija paredz atrast un censties pabeigt nepabeigtos vai sastingušos geštaltus, tas ir, noskaidrot neatrisinātās problēmas (piemēram, nekompetences sajūtu, nepaveiktu ”darbu ar sērām” utt.).

NOW AND HOW – ”pašlaik un kā”, divi no geštalta galvenajiem terminiem. Angliski iznāk atskaņota rindiņa: ”now and how, I and thou” – ”pašlaik un kā, es un tu”. Tā īsi izsaka pilnīgas un autentiskas attiecības starp diviem cilvēkiem, terapeitiskās situācijas ”šeit un tagad”: ”Kas šeit un tagad notiek ar tavām un manām attiecībām?”

PAŠAPLIECINĀŠANĀS – sevis apliecināšana un savas īstās vērtības apzināšanās, bez plātības un mākslotas kautrības. Savu interešu vai uzskatu aizstāvēšana bez dusmām un nenoliedzot citu cilvēku intereses vai uzskatus (sal. apgalvojums = apliecinājums).

PASPILGTINĀŠANA – klasiska geštaltpieejas tehnika, kad klientu mudina paspilgtināt automātiskās kustības, sajūtas (pat sāpes) vai nepatvaļīgas jūtas, lai tās padarītu nepārprotamākas un lai tās varētu labāk apzināties; varētu teikt, ka viss tiek aplūkots ”caur lupu”, lai labāk varētu saskatīt.

PĒCTKONTAKTS jeb ”aiziešana”. Gudmens uzskatīja, ka tā ir ceturtā un pēdējā kontakta cikla jeb vajadzību apmierināšanas fāze, būtiskākā asimilācijas fāze, kas uztur personības funkciju.

PERLZA LAURA – dzimusi Lora Poznere. Psiholoģe, psihoanalītiķe, Friča Perlza sieva. Viņš satika Lauru pie Goldšteina, Lauras skolotāja. Viņa bija dejotāja un mūziķe, uzsvēra mākslas un ķermeņa lomu geštaltā. Sadarbojās ar Perlzu, kad viņš rakstīja savu pirmo grāmatu, taču pati nav uzrakstījusi nevienu (ir izdots viņas rakstu, interviju un lekciju krājums). Viņa strādāja kopā ar Gudmanu pirmo geštaltinstitūtu vadībā Ņujorkā (1952) un Klīvlendā (1954). Mirusi 1990. gadā.

PERLZS FRICIS – ebreju izcelsmes vācu psihiatrs un psihoanalītiķis, 56 gadu vecumā emigrējis uz Amerikas Savienotajām Valstīm, tiek uzskatīts par geštaltterapijas radītāju. Miris 1970. gadā.

PERSONĪBA – skat. es. Self funkcija ”personība” ir ”vārdos izteikts priekšstats, kāds subjektam ir pašam par sevi”, paša tēls, kurā cilvēks sevi atpazīst: piemēram, ”man patīk miers”. Tātad tā ir pieredzes integrēšanas funkcija, identitātes pamats vēsturiskajā attīstībā (”es vienmēr tāds esmu bijis”). Vairāki autori uzskata, ka tā sāk darboties tieši kontakta cikla beigās, brīdī, kad beidzas pašreizējā brīža pieredze, aiziešanas brīdī (pieredzes uzkrāšana, kura bagātinās manu personību).

PERSONĪGAIS STILS – geštalts ir gan māksla, gan zinātne un tas rosina ikvienu (klientu un terapeitu) meklēt savu personīgo dzīves stilu, oriģinālu ”radošu pielāgošanos”, nevis veltīgi dzīties pēc nemainīgu likumu vai ”recepšu” ievērošanas.

POLARITĀTES – geštalts tiecas harmoniski integrēt polaritātes, kas cita citu papildina, jebkurā cilvēka izturēšanās modelī (piemēram, agresivitāte un maigums, vīrišķība un sievišķība), nevis vienas iznīcināt par labu otrajām, vai meklēt iluzoru ”nezelta” vidusceļu, sakarsētu pretrunīgu emociju pelēcību…

POLSTERS ĒRVS UN MIRJAMA – slavens amerikāņu geštaltterapeitu pāris, Perlza skolnieki. Viņi ir sagatavojuši simtiem geštalterapeitu visos piecos kontinentos. Ieguvuši izglītību Klīvlendā, viņi pārcēlās uz dzīvi Kalifornijā.

PRETESTĪBA – pamatjēdziens geštaltā. Ir jāatrod pretestības, kas neļauj brīvi ritēt kontakta ciklam jeb vajadzību apmierināšanas ciklam un kas kavē self attīstību. Visbiežāk sastopamās pretestības ir konfluence, introjekcija, projekcija un retrofleksija.

PRIEKŠKONTAKTS – Gudmenam kontakta-aiziešanas cikla pirmā fāze. Self funkcionē galvenokārt tā, kā tas to liek (sajūtas, uzbudinājums). Bieži vien cilvēkiem, kas cieš no psihozēm (bet arī dažiem pārlieku steidzīgiem darījumu cilvēkiem!) priekškontakts ir traucēts  vai arī tā nav nemaz.

PROCESS – geštalts ir terapija, kas centrēta uz procesu daudz vairāk nekā uz saturu, tā virzīta uz to, kas notiek šeit un tagad, uz kā, nevis ko.

PROJEKCIJA – klasiska pretestības forma, kad citiem piedēvē to, kas attiecas uz mums: ”Man šķiet, ka es jūs garlaikoju,” ”Izskatās, ka esat sadusmots” utt. Sevišķi spilgti izteikta pretestība paranojas slimniekiem.

PROKSĒMIKA – sociālās vides organizēšanas un sociālo distanču zinātniska pētīšana (Edvards Halls, 1966). ”Īstās distances” meklējumi cilvēku attiecībās ir plaši izplatīta tēma geštaltā. Parastā sociālā distance ir lielā mērā atkarīga no kultūras (Anglijā cilvēki viens otram nepieskaras, citādi ir dažās latīņu kultūras zemēs).

[R, S]

RADOŠĀ PIELĀGOŠANĀS – raksturīga aktīvajai un personalizētajai mijiedarbībai (nevis pasīvajai un padevīgajai adaptācijai); tā notiek uz kontakta robežas starp veselu cilvēku un viņa apkārtējo vidi. Katrs dzīvo saskaņā ar savu dzīves stilu, taču ņem vērā apkārtējo vidi.

REALIZĒŠANA DARBĪBĀ – tā ir apzināta izspēlēšana, kurai seko izteikšana vārdos, kas ļauj labāk izprast parādību, skaidri izsacīt to, kas ir apslēpts, izspēlēt uz ārējās skatuves to, kas neapzināti tiek spēlēts ”uz iekšējās skatuves”. ”Realizēšana darbībā” (vai ”ķeršanās pie darbiem”) ir pretēja impulsīvai ”gatavībai darīt”, kas rada īssavienojumu, kad cilvēks ietērpj vārdos apzināšanos, to aizvietojot ar nevaldāmu impulsu, kuru grūti analizēt.

RETROFLEKSIJA – nozīmē vērst pašam pret sevi mobilizēto enerģiju (piemēram, mazohisms vai psihisku traucējumu pārvēršanās somatiskos) vai darīt sev to, ko mēs gribētu, lai citi dara mums (piemēram, plātīšanās).

SAPNIS – ”karalisks ceļš” sevis izzināšanai, gan Perlza, gan Freida mācībā. Pārņēmis Ranka pieņēmumu, Perlzs uzskata, ka jebkura sapnī darbojošās persona vai priekšmets ir paša gulētāja projekcija un viņš bieži vien gribētu tās citu pēc citas ”iemiesot dzīvē”. Citi autori iesaka uzskatīt sapni kā retrofleksiju (A.Froma) vai kā nepabeigtu geštaltu (Gingers). Bieži vien terapijā lieti noder abu šo pieeju apvienojums.

SAPŅOŠANA NOMODĀ – klients saglabā zināmu kontroli pār tēliem un asociācijām, pretēji nomoda sapņiem, kad zemapziņa ”pārņem vadību”, uzspiežot tēlus un darbības scenāriju.

SELF – geštaltā šis vārds nenozīmē kādu noteiktu vienību (kā ego psihoanalīzē), bet gan procesu – to, kas notiek uz kontakta robežas starp organismu un apkārtējo vidi, padarot iespējamu radošo pielāgošanos. Tādējādi self var samazināties zināmās situācijās (piemēram, konfluences brīžos). ”Self teorija” ir darbs, ko pirms četrdesmit gadiem sarakstīja Gudmens, balstoties uz Perlza piezīmēm.

SETTING – angļu valodas termins, ar ko apzīmē vietu, terapijas seansa materiālos nosacījumus : viens pretī otram, klients uz dīvāna utt. Settings var atšķirties atkarībā no izmantotās metodes, no terapeita, no klienta un arī no laika, kad notiek seanss un ārstēšana. Tam ir liela ietekme uz visas terapijas norisi, reizēm šo ietekmi pietiekoši skaidri neapzinās ne klients, ne arī terapeits. Viss norit citādi atkarībā no tā, vai tu sēdi pie rakstāmgalda, esi atlaidies uz dīvāna, apsēdies uz spilveniem uz grīdas utt.

SIMPĀTIJA – Perlzs pretnostata sim-pātiju em-pātijai un a-pātijai. Simpātija paredz terapeita autentisku iesaistīšanos ”es/tu” attiecībās starp diviem cilvēkiem, tā neslēpjas aiz sava statusa.

SISTĒMIKA – sistēmiska pieeja (Fon Bertalanfī, 1956, Goldšteins, Lemoins, de Rosnē, Morēns) ir pretēja Ņūtona un Dekarta racionālistiskajiem paņēmieniem, tā visas problēmas apskata kā ”tādu vienību kopumu, kuras savstarpēji iedarbojas”. Geštaltpieeja ir sistēmiska pieeja, kas pēta mijiedarbības laukā organisms/vide. Sistēmiskā ģimenes terapija piedāvā citu psihoterapeitisku pielietojumu (Paulo Alto skola – Beitsons, Vaclaviks).

SOCIOGEŠTALTS – S.Gingera ierosināts nosaukums, lai apzīmētu vienu geštalta nozari, ko piemēro institūtiem vai organizācijām, kad tos vērtē kopumā. Tātad tas ir institūta geštalts, nevis geštalts institūtā.

STRESS – iekšējs negatīvs vai pozitīvs  psihisks spriegums, kas visbiežāk ir saistīts ar kādu ārēju nepatīkamu notikumu (konflikts, sēras utt.), kā arī ar jebkuru situāciju, kas maina dzīves apstākļus (precības, brīvdienas utt.). Balstoties uz Seljē (1956), Holmsa un Rāes darbos izteiktajiem spriedumiem, ir izstrādāta stresa skala (1967). Stresa uzkrāšanās samazina organisma imunitāti un veicina slimību rašanos (gripa, astma, vēzis, AIDS utt.). Emociju izteikšana, ko iesaka geštaltpieeja, samazina spriedzi un stresu, tādējādi stiprinot imūnsistēmu.

STRUPCEĻŠ – šo terminu Perlzs lietoja, lai norādītu uz psihisku bloķēšanu, no kuras it kā nav izejas, kad šķiet, ka cilvēks atrodas pašā problēmas ”viducī”.
TAS- tā geštaltā dēvē vienu no trim galvenajām self funkcijām, self ietver sevī arī ”es” un ”personību”. Parasti self funkcionē kā ”tas” cikla sākumā, tā sauktajā priekškontakta periodā. Daži autori uzskata, ka asimilācija (postkontakts) arī neapzināti notiek pēc tā paša ”tas” modeļa.

[T, V, Z]

TRANSFĒRS – psihoanalīzē – intensīvas emocionālas attiecības starp pacientu un terapeitu, zināmā mērā atkārtojot bērnībā piedzīvoto attiecību modeli; transfēra neiroze ir galvenais ārstēšanās dzinējspēks. Protams, geštaltā ir vērojamas arī daudzas citas transfēram raksturīgas spontānas parādības, kuras vajadzības gadījumā tiek izmantotas, taču transfēra neirozi mākslīgi neveicina, jo tā var izraisīt atkarību no terapeita. Terapeita kontrtransfērs tiek izmantots tikpat daudz cik klietna transfērs. Pārlieku izteikts transfērs var ļaunprātīgi izmantot pašreizējās autentiskās attiecības starp diviem cilvēkiem. Piemēram, klients nevis tieši uzrunā terapeitu, bet gan neapzināti vēršas pie tēva (tādējādi transfērā parādās vēl viens ”apslēptais trešais”).

TRANSPERSONĀLAIS – terapija var būt intra-personāla (analizē iekšējos konfliktus), inter-personāla (pēta attiecības starp cilvēkiem) vai trans-personāla (ņem vērā kolektīvo zemapziņu un ezotēriskās saites, kas vieno cilvēkus un kosmosu, indivīdu viņpasauli). Geštalts var dot priekšroku kādai no šīm dimensijām vai arī visām trim vienlaikus atkarībā no terapeitam raksturīgā stila un klienta vajadzībām.

TRANZICIONĀLAIS OBJEKTS – Vinnikota lietotajā terimoloģijā – priekšmets, kuru bērns emocionāli pieņēmis kā mātes aizvietotāju un kurš veic nomierinošas funkcijas (teiksim, plīša rotaļlieta, segas vai spilvena stūris). Plašākā nozīmē (kā to lieto geštalts) jebkurš priekšmets, kas simbolizē promesošu personu, kurai cilvēks ir pieķēries (spilvens, soma, apģērbs).

TRANZICIONĀLS (OBJEKTS VAI TELPA) – skat. Tranzicionālais objekts. Tranzicionālā telpa (Vinnikots) ir spēles, mākslas vai terapijas  telpa – kaut kas vidējs starp realitāti un fantāziju. Ja es cīnos terapijas seansa laikā, tā ir reāla cīņa (nevis iedomāta), tomēr es neuzbrūku ienaidniekam; mēs esam ”vidējā”, tranzicionālā terapijas telpā, kas pieļauj daudzus eksperimentus.

VAJADZĪBAS – geštaltpieeja vairāk interesējas par vajadzībām nekā par vēlēšanos. Vajadzības var būt organiskas (ēst, gulēt), psiholoģiskas, sociālas vai garīgas: vajadzība piederēt kādai grupai, vajadzība piešķirt dzīvei jēgu utt. (Maslovs). Tās ne vienmēr ir skaidri apzinātas, ne arī tieši izteiktas. ”Vajadzību apmierināšanas ciklu” bieži vien pārtrauc vai iztraucē, un viens no geštaltterapijas mērķiem ir atrast šos pārrāvumus, bloķēšanu vai traucējumus (skat. pretestības).

VIDĒJĀ MODALITĀTE – Gudmans uzskata, ka,  līdzīgi kā grieķu valodas gramatikā (un atgriezeniskajiem darbības vārdiem) tā ir vienlaikus gan aktīva, gan pasīva self funkcionēšana, ko var konstatēt tā sauktā ”pilna kontakta” fāzes laikā, kura ir gan motoriska, gan sensora. Klients ir savas darbības subjekts un objekts. Piemēram, mēs sarunājamies.

VISPĀRĒJĀ SEMANTIKA – Alfrēda Koržibska (1933) izstrādāta metode, lai apsteigtu aristotelisko bināro principu (kāda lieta vai nu ir, vai arī tās nav = trešā iespēja nepastāv). Koržibskis pasvītro atšķirību starp pieredzi un valodu, kura ir polisēmiska (tai ir vairāki nozīmju līmeņi): vārds nav lieta, ”karte nav teritorija”. Abi – gan Gudmens, gan –  ilgus gadus ir strādājuši kopā ar Koržibski.

ZEIGARNIKAS EFEKTS – nosaukumu ieguvis no krievu psiholoģes vārda, kas pētīja mobilizējošo garīgo spriedzi, kuru rada neskaidra apjausma par nepabeigtu uzdevumu, kurš būtu jānoved līdz galam. To izmanto pedagoģijā (stundas gatavo iepriekšējās dienas vakarā) un reklāmā (lai uzturētu izraisīto interesi: ”rīt es novilkšu zeķes”). Tomēr pārmērīgi daudz nepabeigtu geštaltu var izraisīt neirozi.

ZEMAPZIŅA – geštalts, protams,  nenoliedz zemapziņas nozīmi, taču neveido uz tās pamata fundamentālu atspēriena punktu terapeitiskā darbībā. Terapija tiek izvēlēta, vadoties pēc ārējām ķermeņa, emocionālajām vai garīgajām izpausmēm: sākumā strādā ar virspusējo, lai vēlāk nonāktu līdz dziļākajiem zemapziņas slāņiem.

ZINGERS JOZEFS – Mūsdienu amerikāņu geštaltists, gleznotājs un mūziķis, mācību spēks Klīvlendas instiūtā, Perlza skolnieks, kļuva slavens ar savu darbu par kreativitāti un geštaltu, kā arī ar saviem darbiem par laulāto pāru geštaltu.

Uz augšu