Подписаться на новости э-почты!
Соглашаюсь с тем, что мои персональные данные собираются, обрабатываются и хранятся в системе страницы www.gestalt.lv.

''Человек может выходить за собственные пределы только опираясь на собственную истинную природу, а не на амбиции и искусственные цели.'' Фредерик Перлз



Figūra un fons Geštaltterapijā ar mākslas terapijas metodēm

Rīgas Geštalta institūta
Studentes Agijas Bogdanovas
Sertifikācijas darbs

Figūra un fons geštaltterapijā ar mākslas terapijas metodēm

IEVADS

Latvijas apstākļos par geštaltterapijas ienākšanu mūsu sabiedriskajā dzīvē sāka plaši runāt XX gadsimta 90. gadu sākumā. No 1992. gada Parīzes Geštalta Skolas vadītāja Serža Gingera (S.Ginger) uzraudzībā Latvijā regulāri tiek organizēta geštaltterapeitu apmācība. 1994. gadā tika noorganizēts Rīgas geštaltcentrs, kas apvienoja šī psihoterapijas virziena piekritējus un interesentus. Rīgas geštaltcentrs jau tobrīd bija plaši pazīstams ar savām aktivitātēm un saliedētu darbu. 2002. gadā tika dibināts Rīgas geštalta institūts.

Tika sagatavota vesela rinda sertificētu geštaltterapeitu ar iepriekšējā darba pieredzi visdažādākās jomās: psiholoģijā, socioloģijā, medicīnā, pedagoģijā utt. Ļoti bieži par geštaltterapeitiem kļūst citu psihoterapijas virzienu pārstāvji. Nereti tie ir humānistiskās psiholoģijas, psihoanalīzes un uz ķermeni orientētās terapijas speciālisti: zīmīgi ir tas, ka, pateicoties tieši šo nozaru integrācijai, būtībā savā laikā arī radās un attīstījās geštaltterapija.
Latvijas geštaltterapeiti pielieto šo efektīvo metodi dziļu personības disfunkciju gadījumos, problēmsituāciju konsultēšanā, darbā ar posttraumatiskajām situācijām u.c. Notiek kā individuālās, tā arī grupu konsultācijas. Psihoterapija norisinās, palīdzot klientiem uzņemties atbildību par savas darbības rezultātiem, dziļi emocionāli apzinoties sevi pašu, savas vajadzības un uzskatus, radošās adaptēšanās šķēršļus un ,,pielikt punktu” ,,nepabeigtās pagātnes” traumējošajai ietekmei.

Manu dzīvi ir ietekmējusi tikšanās un iepazīšanās ar geštalttterapiju un mākslas terapiju. Geštaltterapija un mākslas terapija — abas ir ļoti radošas terapijas. Sevī jūtu, ka aplis ir noslēdzies un manī ir notikusi mākslas un geštaltterapijas saplūšana, varētu teikt sintēze. Ņemot vērā manu personīgo pieredzi un iegūto pieredzi konsultējot klientus, kad terapijā ir izmantotas mākslas terapijas metodes, es savā diplomdarbā rakstu par geštaltterapijas un mākslas efektivitāti darbā ar klientiem.

Mākslas terapijas geštalta novirziens — geštalta mākslas terapiju rezumē kā aktīvas kustības pieredzi, kas tiek gūta ar mākslas izpausmes palīdzību tādejādi iedrošinot klientus apdomāt savu vizuālo izpausmju formu un paternu nozīmi.
Terapeitiskais process virzīts uz to, lai pavērtu iespēju un ļautu realizēties klienta jaunai pieredzei un tās asimilācijai, kas vērsta uz stabilām izmaiņām klienta dzīvē. Ar vizuālas reprezentācijas starpniecību klients iepazīst sevi un apkārtējo vidi, saskata savas robežas un mijiedarbību ar apkārtējo pasauli. Grupas dalībnieku mākslas darbi kā fons, kur parādās viņu vajadzības, nepabeigties geštalti – figūra.

Dažādu formu radošas aktivitātes izmantošanas galvenais uzdevums terapijā ir sesijas laikā uzlabot komunikāciju starp apziņas un zemapziņas esamības aspektiem. Mākslas metodes priekš komunikācijas rada dažādus ceļus, akcentējoties uz jūtu un tēlu apzināšanos, intuitīvus impulsus un asociācijas, kas parasti viegli tiek nospiesti ar apziņas uzstādījumiem vai ar ģimenes un sociālajiem noteikumiem. Tradicionāli terapija notiek verbāli, kas ari var būt par ierobežotāju tās efektivitātē.Tajā pat laikā vizuālie, plastiskie vai muzikālie tēli dod terapeitam iespēju redzēt klienta pasauli tādu, kā viņš to redz pats. Terapijas laikā, izmantojot radošas formas, tas rada klienta iesaistīšanu ne tikai ar prātu, bet arī jūtas un ķermeni, kas attīsta spējas uz intuitīvo un tēlaino realitātes apjēgšanu ne tikai ar loģiski lineāro domāšanu. Terapijā, izmantojot mākslu, priekšplānā stāv attēla process un hipotēze, ka šim procesam pašam par sevi ir terapeitisks raksturs.

1.1. Geštaltterapija kā radošs process

Geštaltterapijas mērķis — ļaut cilvēkiem apzināties un izprast visas savas personības sadrumstalotās sastāvdaļas, tās pieņemt, uzlabot un apvienot vienotā veselumā. Tas palīdz cilvēkam izbēgt no apkārtējās vides diktāta un iegūt reālu patstāvību, no ārējās palīdzības nokļūt pie iekšējās palīdzības, kura ir balstīta uz pašpaļāvību un pašpietiekamību.

Geštaltterapijas mērķis — palīdzēt indivīdam koncentrēties uz viņa tagadnes apzināšanos.

Geštaltterapeita mērķis — palīdzēt klientam apzināt savus nepabeigtos geštaltus ( t.i. neapmierinātās vajadzības, kuru apzināšana dažādos laika posmos nezināmu iemeslu dēļ tika nobloķēta ), padarīt tos maksimāli konkrētus un rast tiem loģisku nobeigumu — atrisinājumu. Šī uzdevuma veikšanai klientam jāiemācās dzīvot “šeit un tagad”, lai apzinātos visas šī brīža vajadzības un fokusētu visu savu uzmanību un spējas to realizēšanai. Neirozes patiesās saknes, kā mīlēja apgalvot geštaltterapijas tēvi, ir meklējamas cilvēka tieksmē pārgudri runāt un fantazēt tur, kur vajadzētu vienkārši pieņemt pašlaik esošo.

Par garīgo un sociālo veselību var spriest pēc tā, kā cilvēks pastāvīgi radoši pielāgojas kontakta robežai starp organismu un apkārtējo vidi. Konkrēti – starp indivīdu, terapeitu un situācijas kontekstu – šajā vietā notiek savstarpējā iedarbība.

Te nav runa par vienkāršu adaptīvu pielāgošanos, kad indivīds pakļaujas vides diktētiem noteikumiem, pieņemot vairākuma sociālās normas vai tādu izturēšanās veidu, ko sauc par normālu. Te nav runa par individuālu radošu pieeju, kas neņem vērā kontekstu un atļaujas jebkuras iedomas vai pārmērības tikai tāpēc vien, ka tā gribas klientam. Tas ir kompromiss vai drīzāk sintēze, kas ļauj ikvienam cilvēkam dzīvot tā, kā viņš to ir iedomājies, taču ņemot vērā vietējās un laikmeta diktētās normas, kas ļauj atrast savu ceļu cilvēku kopumā.

Tādējādi Geštalts atšķiras no citiem terapijas virzieniem, kuru mērķis ir normatīvs: apzināti fenomenoloģiskā perspektīvā geštalts izceļ katra cilvēka subjektīvo pieredzi, viņa iekšējās personīgās izjūtas pretstatā sociāli uztveramai ārējai uzvedībai. Taču geštalts neaprobežojas vienīgi tikai ar iekšējo psihisko dzīvi iedomās, tas veicina atspoles ceļu starp iekšējo un ārējo pasauli, mēģinot samierināt sociālo adaptāciju un individuālo radošo pieeju, situāciju un tās personīgo interpretāciju, tādējādi ceļot tiltu starp zinātni un mākslu. [13]

Viena no pirmajām geštaltterapijas idejas mākslas terapijā izmantoja Dž. Raina (J. Rhyne), kura attīstījusi mākslas terapijas modeli, ko varam apzīmēt kā mākslas novirzienu mākslas terapijā. Viņa izmantoja mākslas terapiju un pievērsa uzmanību tam, kā uzticēties savām novērošanas spējām, cienīt savu kreativitāti, atļaut sev rotaļāties ar mākslas materiāliem un reizēm atļauties būt smieklīgam. Viņa ierosināja, lai tie, kuri piedalās mākslas terapijas nodarbībās, pievērš uzmanību savām jūtām un domām un lai pieņem faktu, ka cilvēks ir spējīgs būt atbildīgs — cilvēks nevar būt pasīvs, un viņam ir jāizvēlas, kāda atbilde viņam pašam ir piemērotāka.

F.S. Pērlsa (F.S.Perls) geštaltterapijas pamatdoma ir tā, ka neirozes rodas, kad cilvēks ir iestidzis nepabeigtās darbībās. Senās rētas, ievainojumi, nožēla, aizvainojumi un vainas izjūta ir ieslēgti cilvēkā kā pudelē, un šie prāta stāvokļi iespaido viņa tagadējo dzīves pieredzi. F. S. Pērls domā, ka nepabeigtās emocijas, kas tiek uzglabātas dažādās orgānu sistēmās, parādās neverbālās komunikācijas veidos, piemēram, balsī, žestos un ķermeņa stājā. Geštaltterapijas mērķis ir veicināt apziņu, lai ozrganisms varētu darboties saskaņa ar veselīgo geštaltprincipu un tādā veidā aizmirst pārdzīvojumus, kurus mēs nesam sevī un kuri aizņem mūsu domas. Pēc F. S. Pērla domām, apzināšanās pati par sevi var būt dziedinoša. Viņš norādīja, ka mūsu izturēšanās pamatā ir emocijas, un uzskatīja, ka emocijas ir dzīves pamatspēks un enerģijas avots. Jo vairāk mēs apzināmies, ko izjūtam, jo dzīvāki esam. Jūtas, kas nav ielaistas apziņā un ierobežotas sastingst, kļūst inertas un tiek izjustas kā trauksme, bažas, raizes un nemiers. Mēs esam veselīgi tad, kad esam nobrieduši, kad paņemam un integrējam visu, ko esam pieredzējusi. Nobriešana nav pabeigts process, vienmēr ir kas jauns, kas sevī jāuzņem. Vienmēr ir vairāk iespēju uzņemties atbildību par sevi. Pašattīstīšanās un kreativitāte rodas no mūsu bagātās pieredzes. Atbildība vienkārši ir gatavība sevi pieņemt un sacīt, ka esmu tas, kas esmu. Neiroze ir tās pretstats, kad cilvēks izliekas spēlējam kādu lomu jeb, kā sacītu K.G.Jungs (K.G.Jung), cilvēkā izpaužas tikai persona, nevis patība. [1;42]

Radošā pielāgošanās

Visbiežāk sastopamais jautājums geštaltterapijā ir jautājums «Kā jūs tagad jūtaties?» Spēks ir atrodams tieši tagadnes pieredzē un nevis diskusijās par to, kas ir noticis vai kas var notikt. Tagadne tāpat kā pagātne un nākotne ir pārdzīvojama terapeitiskajā eksperimentā šeit un tagad un tas nozīmē savienot savu rīcību ar savām sajūtām.

Geštalta psiholoģija ir pamatota uz cilvēka dabisko spēju pašam atrast tos veidus, kas līdzsvaro un sniedz apmierinājumu, respektīvi, uz radošo pielāgošanos. Mākslas terapeiti geštalta pieejā virza klientu uz viņā pašā esošo potenciālu, lai saprastu caur paša radītiem vizuāliem tēliem savas vajadzības un resursus.

Radošā pielāgošanās — šo terminu ieviesis F. Perlzs, tas satur divas polaritātes – radošumu un pielāgošanos, kas abas ir vajadzīgas un veselam cilvēkam atrodas vienā gabalā. Priekš radošas pielāgošanās nepieciešams:
•    cilvēkam jābūt kontaktā ar savu patreizējo situāciju, ar to, kas notiek īstenībā, jo tas, kas notiek šobrīd ir jaunums;
•    lai netiek vardarbīgi regulēti organisma pamudinājumi, kam nav vajadzības pēc plānotas regulācijas, jo priekšstati spontāni regulēs paši sevi.
Radošā pielāgošanās ir būtiska self funkcija. Self var nosaukt par radošas pielāgošanās sistēmu.

A.    Apzināšanās
Apzināšanās ir viens no geštaltterapijas metodes pamatmērķiem. Stimulējot klienta apzināšanos mēs parasti izmantojam valodu. Tajā pašā laikā, izmantojot tādas aktīvas radošas metodes kā gleznošana un zīmēšana, veidošana, kolāža, pantomīma un deja, mūzika un balss, būtiski paaugstina iespējas integrēt sensoras, motoras un kognitīvas darbības komponentus kontakta procesā, kas koncentrēta uz šo brīdi.

B.    Šeit un šobrīd notiekošā akcentēšana
Akcents uz fenomeniem un uz procesu, kas notiek šajā brīdī. Viena no pirmajām, kura mēģināja integrēt mākslas terapijas metodes un līdzekļus ar geštaltterapiju, bija amerikāņu psihoterapeite Dž.Raina (J.Rhyne). Nepārtrauktā uzmanība, kas tiek pievērsta situācijas attīstībai, kur interese ir pie pašreiz uztveramās virspusējās parādības. Ir pats par sevi saprotams, ka cilvēks bieži vien no tagadnes ienirst pagātnē un no virsmas dziļumā.

C.    Atbalstīšanās uz kontaktu, apskatot to kā estētisku aktivitāti
Geštaltterapijā kontakts tiek aprakstīts kā personīga spēja uz tikšanos un savstarpēju iekļūšanu ar apkārtējo pasauli, un ar kaut kā jauna iegūšanu no tā. Labs kontakts var tikt novērtēts kā estētiska aktivitāte, kas dod labu formu cilvēciskajai pieredzei. Radošas aktivitātes formas kā zīmējums, skulptūra, dziedāšana, mūzika, tiek apskatītas kā tilts starp cilvēka iekšējo un ārējo pasauli, bet produkti, kas radušies sesijas laikā kā kontakta funkcijas — paziņojumi un tajā pat laika kā stratēģijas problēmu risināšanā. Sensora atmiņa un apzināšanās var būt efektīvi aktivizētas neverbāli – caur kustību vai darbu ar mākslas priekšmetiem. Mākslinieciskas tehnikas – tas ir katalizators kontekstā ar radošo terapeitisko procesu, un nepavisam ne terapijas līdzeklis. Mākslinieciskie līdzekļi var būt līdzeklis kontakta panākšanai ar vajadzību no jauna, savādāk.

D.    Izomorfisma princips
Pastāv dažādi veidi kā var izpaust vienu un to pašu pieredzi. Piemēram, jūtas var būt izpaustas ar kustību, zīmējumu, skulptūru vai balsi. Vai arī, iekšējā pieredze var tikt izpausta caur simboliem un metaforām. Kad ir apzināts un izprasts, iekšējā pieredze rada kontekstu, no kuras rodas jauna figūra.

E.    Daiļrades produkts kā klienta personīga projekcija
Daiļrades produkts tiek izskatīts kā klienta personības projicēti aspekti. Identifikācija ar produktu dod iespēju pieņemt personības atsvešinātos aspektus, atgrūstas jūtas un domas, un atjaunot kontaktu ar vajadzību. Tiek atbalstīts polaritāšu dialogs, kas rodas no daiļrades produktiem.

F.    Attiecību izpēte organisms – vide laukā
No teorijas par lauku, kur tiek izmantotas dažādas radošas aktivitātes formas, tiek izsekotas attiecības starp personību un apkārtni caur plaša spektra eksperimentiem ar materiāliem, kuri var ieņemt dažādas formas – līme, plastilīns, māls, drāts. Radošais process bieži rada bailes no izzināšanas, riska, jaunas telpas, neparedzētas situācijas, (balstoties uz introektiem), kas traucē augt un kontaktēties ar uzbudinājumu. Mākslas darbs tiek skatīts kā personības simbols gan ari kā komunikācijas līdzeklis (E. Rapp). Personīga izaugsme un veselīga funkcionēšana ir iespējama tikai tad, ja šī komunikācija ar vidi paliek par būtisku un saprotošu procesu.

G.    Attīstīt spējas radoši izpausties/pašrealizēties
Viens no būtiskākajiem mērķiem integrējot divas pieejas – attīstīt daudzpusīgas radošas spējas pašaktualizēties kontekstā ar personības dzīvi ārpus terapijas.

Radošā pielāgošanās ir pamats, lai attīstītu spējas uz dialogu.
Kad ir spēja būt Es-Tu attiecībās, atjaunojot terapijas ietekmē spēju spēlēt un dzīvot radoši. Ir ievērots, ka radošiem cilvēkiem ir tendence ar priekšmetiem un mākslas materiāliem apieties kā ar subjektīvi citu. [8; 9; 22; 24]

Скачать pdf
Наверх