Подписаться на новости э-почты!
Соглашаюсь с тем, что мои персональные данные собираются, обрабатываются и хранятся в системе страницы www.gestalt.lv.

''Желание стать самим собой – подлинное призвание человека.'' Ролло Мэй



Frederiks Perlzs Geštalta semināri

Rīgas Geštalta Institūts
Ivetas Riekstiņas
Diplomdarbs

 

Frederiks Perlzs
Geštalta semināriTulkojums no krievu valodas
IEVADS

Šī grāmata radīta uz audio ierakstu bāzes, kas veikti divu dienu semināros, kurus Frics Perlzs vadīja Esalenas institūtā, Bigsūrā, Kalifornijā no 1966. – 1968. gadam. Labojumi tekstā izdarīti minimāli: semināru dalībnieku valoda nedaudz rediģēta vienīgi tajos gadījumos, kad bija pavisam neskaidra. Klāt pielikti daži Perlza komentāri un paskaidrojumi. „Intensīvā geštalta semināra” dalībnieki ir atļāvuši izmantot savus īstos vārdus, visi pārējie vārdi ir mainīti. Pirmajās četrās nodaļās ir lekcijas, kurās Perlzs izklāsta geštaltterapijas pamatprincipus. Otrā daļa – seminārs darbā ar sapņiem. Seminārs notiek sekojošā veidā: cilvēks, kurš grib strādāt ar Perlzu, no zāļes dodas uz skatuvi un sēžas „karstajā krēslā”. Spēlējot kāda elementa lomu no sava sapņa, viņš pārsēžas „tukšajā krēslā”. Trešā daļa — intensīvais geštalta seminārs darbā ar sapņiem. No iepriekšējā semināra tas atšķiras ar to, ka tajā aktīvi var piedalīties ( kāpt uz skatuves) tikai noteikti cilvēki, kuri strādājuši ar Perlzu līdz tam. Pārējie vienīgi vēro.

SARUNAS1.SARUNA

Es gribētu sākt ar pašām vienkāršākajām idejām, kuras, kā parasti, ir grūti izprast tieši tāpēc, ka tās ir tik vienkāršas.Es gribētu sākt ar jautājumu par kontroli. Eksistē divi kontroles veidi: ārējā kontrole, kad mani kontrolē citi cilvēki un viņu pavēles, mana apkārtne un tā tālāk, un iekšējā kontrole, kura rodas katra organisma iekšienē, mūsu pašu daba.

Kas ir organisms? Par organismu mēs saucam jebkuru dzīvu radību, kurai ir orgāni, organizācija un kuras iekšienē pastāv pašregulācija. Organisms ir atkarīgs no dzīves vides. Katram organismam ir nepieciešama vide vielmaiņai utt. Fiziskā vide nepieciešama mijiedarbībai ar ēdienu, gaisu utt. Sociālajā vidē notiek draudzības, mīlestības, dusmu apmaiņa. Organisma iekšienē pastāv neticami smalka sistēma – katra no miljoniem šūnu, kuras veido mūsu organismu, ir apveltīta ar ziņojumu sistēmu, ko tā nosūta visam organismam, un organisms kā veselums rūpējas par šūnu vajadzībām, par to, kas ir jāizdara, lai apmierinātu visu organisma daļu vajadzības.

Pirmkārt, organisms vienmēr strādā kā vienots veselums. Nevar teikt, ka mums ir aknas vai sirds. Mēs esam aknas, sirds un viss pārējais, bet arī tas nav īsti pareizi. Mēs esam nevis vienkārši dažādu daļu summa, bet visu šo dažādo daļu, kas veido organismu, koordinācija – ļoti smalka koordinācija. Pagātnes filozofi uzskatīja, ka pasaule ir daļu summa. Jūs paši zināt, ka tas tā nav. Sākotnēji mēs sastāvējām no vienas šūnas. Šī šūna sadalījās un turpināja dalīties tik ilgi, kamēr izveidojās orgāni ar īpašām funkcijām, tik dažādi un tomēr atkarīgi viens no otra.

Šajā brīdī mums nāksies formulēt veselības definīciju. Veselība ir optimālais balanss starp visu, kas mēs esam. Ievērojiet, ka es vairākas reizes uzsvēru vārdu esam. Tiklīdz mēs sakām, ka mums ir organisms, ka mums ir ķermenis, mēs tūlīt pat radām šķelšanos – parādās es, kuram ir ķermenis un organisms. Mēs esam ķermenis, mēs esam kāds ( somebody). Mēs tā arī sakām: „I am somebody” ( Es esmu kāds), „I am nobody”(Es esmu neviens). Tātad tas drīzāk ir esības, nevis pārvaldīšanas jautājums. Lūk, kāpēc mēs saucam savu pieeju par eksistenciālu: mēs pastāvam kā organismi – tādi paši organismi kā augi, dzīvnieki un pārējie, un mēs esam saistīti ar apkārtējo pasauli tieši tāpat kā jebkurš cits dabas organisms. Kurts Goldšteins pirmais izvirzīja organisma kā vienota veseluma koncepciju un pielika punktu medicīniskajai tradīcijai, kura apgalvoja, ka mums ir aknas, ka mums ir šis vai tas orgāns, un visus šos orgānus var pētīt atsevišķi. Viņš ļoti cieši pietuvojās realitātei, bet realitāte — tas ir ekoloģiskais aspekts. Nevar organismu atdalīt no tā vides. Augs, kurš tiek izrauts no savas vides, nevar izdzīvot, un cilvēks tāpat neizdzīvos, ja tiks izrauts no savas vides, ja viņam tiks atņemts skābeklis, ēdiens un viss pārējais. Tāpēc tā pasaules daļa, kurā mēs dzīvojam, vienmēr ir jāaplūko kā daļa no sevis. Lai kur arī mēs nedotos, mēs vienmēr ņemam sev līdzi gabaliņu no pasaules.

Bet, ja viss ir tā, tad mēs, pamazām sākot saprast, ka cilvēki un organismi var kontaktēties cits ar citu , varam šo telpu nosaukt par Mitwalt – kopējo pasauli, kurā dzīvojat gan jūs, gan citi. Jūs runājat noteiktā valodā, jums ir noteikti ieradumi, divas pasaules vietām saskaras. Tur, kur tās saskaras, ir iespējams kontakts. Ievērojiet, kad ļaudis satiekas, viņi vispirms izspēlē gambītu – viņi saka:” Nu, kā iet?”, „Šodien labs laiks”, bet otrs kaut ko atbild. Tādā veidā viņi dodas kopīgu interešu, kopīgas pasaules meklējumos, kur viņiem abiem būs interesanti, kur viņi varēs kontaktēties un, nemanot, pārvērsties no Es un TU par Mēs. Rodas jauna parādība — Mēs, kas atšķiras no Es un Tu. Mēs neeksistē, bet sastāv no Es un Tu, no mūžīgi mainīgās robežzonas, kur satikušies šie abi.Bet tad, kad mēs robežzonā satiekamies, tad kontaktēšanās procesā es mainos, tu mainies, visi mainās, izņemot , par to mēs vēl daudz runāsim, izņemot ļaudis, kuriem ir raksturs. Ja jums ir raksturs, tas nozīmē, ka esat izstrādājuši rigīdu sistēmu. Jūsu uzvedība kļūst paredzama, jūs zaudējat spēju brīvi kontaktēties ar pasauli un saviem resursiem.Uz notikumiem jūs reaģējat saskaņā ar vienu nežēlīgu shēmu, kuru nosaka raksturs. Tas, ko es teikšu, var izklausīties paradoksāli: pašai bagātīgākajai, pašai produktīvākajai un radošākajai personībai rakstura nav. Mūsu sabiedrība pieprasa, lai cilvēkam būtu raksturs un nevis vienkārši raksturs, bet labs raksturs, lai viņš būtu paredzams, vadāms un tā tālāk.

Parunāsim sīkāk par to, kā organisms ir saistīts ar savu apkārtni; mums jāievieš sapratne par ego orobežām. Robeža iezīmē priekšmetu. Kad priekšmetam parādās robežas, to var izdalīt no apkārtējās vides. Pats par sevi priekšmets aizņem zināmu telpas daļu. Iespējams, nelielu. Iespējams, tas grib būt lielāks vai grib būt mazāks – iespējams, tas nav apmierināts ar savu izmēru. Šeit mēs saduramies ar vēl vienu jaunu koncepciju — vēlme izmainīties balstās neapmierinātībā. Katru reizi, kad jūs gribat izmainīties vai izmainīt savu apkārtni, pamatā vienmēr, izrādās, ir neapmierinātība. Kopumā var teikt, ka robežu starp organismu un vidi mēs uztveram kā to, kas ir ķermenī un to, kas atrodas ārpus ķermeņa, bet tas ir ļoti, ļoti izplūdis raksturojums. Piemēram, kad mēs ieelpojam, vai ieelpotais gaiss joprojām ir daļa no apkārtējās pasaules vai  jau daļa no mums? Ja mēs esam apēduši ēdienu, mēs to sagremojam, bet mēs varam to arī izvemt. Tādā gadījumā, kur sākas un kur beidzas svešā ārpasaule? Tādējādi ego robeža nav stingri fiksēta. Ja tā nofiksējas, tad pārvēršas par raksturu, par bruņām kā bruņrupučiem. Bruņrupučiem ir cieta, fiksēta robeža. Mūsu āda nav tik fiksēta, nemaz nerunājot par elpošanu un pieskārieniem. Ego robeža ir ļoti, ļoti svarīga. Tā ir absolūti īpaša parādība. Kopumā mēs varam nosaukt ego robežu par ‘’es” atdalīšanos no „citiem”. Geštalta terapijā ir pieņemts „es” rakstīt ar mazo burtu.Es zinu, ka daudzi psihologi raksta „es” ar lielo burtu tā, it kā tas būtu kaut kas brīnišķīgs, kaut kas neticami vērtīgs. Viņi dodas „es” meklējumos kā pēc apslēptiem dārgumiem. „Es” – tas ir vienīgi kaut kas, kas ir atdalīts no citiem. „Es pats to izdarīšu”, nozīmē, ka neviens cits to nedarīs, to darīs tikai šis organisms. Ego robežai ir raksturīgas divas parādības: identificēšanās un atsvešināšanās. Es identificēju sevi ar savām kustībām: es saku, ka kustinu roku. Kad redzu, ka jūs sēžat noteiktā pozā, es nesaku: „Es tur sēžu”, es saku: „Jūs tur sēžat”. Es atšķiru to, kas notiek šeit, no tā, kas notiek tur, un šai identifikācijai ir vairāki aspekti. „Es” mums ir daudz dārgāks nekā citi. Ja es identificējos, teiksim, ar savu profesiju, tad šī identifikācija var kļūt tik stipra, ka , ja es zaudēšu savu profesiju, tad sajutīšu, ka nevaru vairs pastāvēt un labāk ir izdarīt pašnāvību. Atcerieties, cik daudz cilvēku izdarīja pašnāvības 1929. gadā tāpēc, ka viņi tik ļoti identificējās ar savu naudu, ka dzīve kļuva bezjēdzīga, kad viņi to pazaudēja.

Mēs viegli identificējamies ar savu ģimeni. Ja pazemo kādu no mūsu ģimenes, mums ir tāda sajūta, it kā pazemojuši būtu mūs. Mēs identificējamies ar saviem draugiem. Simts četrdesmit sestā kājnieku pulka zaldāti uzskata, ka ir labāki par simts četrdesmit septītā pulka zaldātiem, bet simts četrdesmit septītā pulka zaldāti sajūt, ka ir cienījamāki nekā simts četrdesmit sestā pulka zaldāti.Un tā, ego robežas iekšpusē ir sakari, mīlestība un sadarbība, bet aiz ego robežas robežām ir aizdomas, neziņa un naidīgums.

Šī robeža var viegli izmainīties — kā mūsdienu karos – robeža stiepjas līdz tām vietām, kuras, teiksim, kontrolē mūsu aviācija. Šo teritoriju aizņem drošība, pazīstamais, viengabalainība. Bet aiz robežas ir svešie un ienaidnieki. Un tiklīdz parādās jautājums par robežām, tūlīt rodas konflikts. Ja mēs atzītu savas līdzības, mēs pat nenojaustu par robežu eksistenci.Bet, par cik, mēs labprāt atzīstam savu atšķirīgumu, tad tūlīt pat saduramies ar naidīguma problēmu, noraidījumu un atgrūšanos. „ Netuvojies manām robežām”, „Netuvojies manai mājai”, „Netuvojies manām domām”. Un tā, jūs jau redzat, ir pieņemšanas un noraidīšanas, apetītes un riebuma polaritāte. Vienmēr piedalās polaritāte: robežas iekšpusē mums viss ir pazīstams, viss ir pareizi, bet aiz robežas viss ir svešs un nepareizs. Iekšpusē labi, ārpusē slikti. Mūsu Dievs – pareizais Dievs. Cits Dievs – svešs Dievs. Mana politiskā pārliecība ir svēta, tā ir mana, bet citas politiskās pārliecības – sliktas. Ja valsts karo, tad tās kareivji ir eņģeļi, bet visi ienaidnieki ir velni. Mūsu kareivji rūpējas par nabaga ģimenēm, bet ienaidnieki tās aplaupa. Jebkura sapratne par labo un ļauno, par pareizo un nepareizo, vienmēr ir saistīta ar robežu, ar to, kurā žoga pusē es atrodos.

Bet tagad es gribu dot jums dažas minūtes, lai jūs sagremotu, pakomentētu un paskatītos, kur mēs esam nokļuvuši. Jums ir nedaudz jāielaiž mani savā pasaulē vai jāiznāk no savas pasaules ārējā vidē, piemēram, uz šīs skatuves.

Jautājums: Kad cilvēks ir iemīlējies, viņa paša ego robežas paplašinās un ietver sevī otru, kas līdz šim bija kaut kas ārējs?

Frics: Jā. Ego robeža pārvēršas par mūsu robežu: mēs ar tevi esam atdalījušies no visas pasaules un mīlas ekstāzes laikā pasaule izzūd.

J: Ja divi ir iemīlējušies, vai viņi pieņem, var pieņemt viens otru tik pilnīgi, ka viņu robežas paplašinās un pilnībā iekļauj visus pārējos, vai arī viņi spēj iekļaut tikai tos, ar kuriem kontaktējas?

F: Nu, tas ir ļoti interesants un iederīgs jautājums. Un tā nesaprašana noved pie traģēdijām un katastrofām. Parasti mēs mīlam ne jau cilvēku. Tas notiek ļoti, ļoti reti. Mēs mīlam noteiktas šī cilvēka īpašības, kuras vai nu sakrīt ar mūsu uzvedību, vai papildina mūs. Mēs domājam, ka mīlam cilvēku visu, bet patiesībā šī paša cilvēka citi aspekti izraisa mūsos riebumu. Tāpēc tad, kad mēs saduramies ar to, ka šis cilvēks uzvedas tā , ka izsauc mūsos riebumu, mēs nesakām: „ Lūk, šī tava uzvedība ir riebīga, kaut gan tad, kad tu uzvedies savādāk, man tas ļoti patīk”. Mēs sakām: „ Tu esi pretīgs – vācies prom no manas dzīves”.

J: Bet, Fric, vai tas pats neattiecas uz personību? Vai mēs iekļaujam robežās sevi kopumā? Vai nav kas tāds, ko mēs atsakāmies iekļaut savās ego robežās?

F: Nu, par to mēs parunāsim, kad nonāksim līdz iekšējai sašķeltībai, līdz personības fragmentiem. Tiklīdz jūs sakāt: „ Es to sevī pieņemu”, jūs tūlīt sašķeļat personību uz „es” un uz „sevi”’. Pašreiz es runāju par vairāk vai mazāk pilnīgu organisma kontaktu, bet ne par patoloģiju. Vispār jau, starp mums ir ļoti maz viengabalainu cilvēku.

J: Bet kā ir ar pretēju situāciju, piemēram, naidu vai spēcīgām dusmām? Vai no tā ego robežas nesašaurinās līdz tādai pakāpei, ka viena cilvēka naids pret otru aizpilda visu viņa dzīvi?

F: Nē. Naida funkcija ir izmest kādu aiz robežas. Eksistenciālajā psihiatrijā mēs izmantojam terminu atsvešināšanās, atraidīšana. Mēs atraidām cilvēku, bet ja viņa eksistence rada mums draudus, mēs gribam viņu iznīcināt. Bet tā noteikti ir izdzīšana aiz robežas, aiz mūsu teritorijas robežām.

J: Nu, to es saprotu. Es vienkārši cenšos saprast, kāda intensīva situācija, intensīva iesaistīšanās kādā situācijā – ko tā izdara ego robežās. Vai viņa tās samazina vai padara vairāk rigīdas?

F: Nu, neapšaubāmi, padara tās vairāk rigīdas. Es gribētu atlikt tādus jautājumus līdz sarunai par projekcijām. Patoloģija ir piefiksējusi faktu, ka mēs mīlam un ienīstam tikai paši sevi. Lai kur arī neatrastos mīlamais vai ienīstamais priekšmets, aiz robežas vai tās iekšpusē, tas saistīts ar robežu pārrāvumiem.

J: Fric, tu pieminēji pievilcības un riebuma polaritāti, bet ir iespējams taču just gan vienu, gan otru attiecībā pret vienu un to pašu cilvēku, bet tas, kā es saprotu, rada konfliktu.

F: Tieši par to es arī runāju. Mūs pievelk ne jau cilvēks; ne jau cilvēks izraisa mūsos riebumu. Ja jūs ieskatīsieties, tad ieraudzīsiet, ka jūs pievelk noteikta šī cilvēka daļa vai uzvedība, un, ja jūs atklājat, ka vienlaicīgi gan mīlat, gan ienīstat kaut ko vienā un tai pašā cilvēkā, jūs tūlīt nonākat sarežģītā stāvoklī. Daudz vienkāršāk ir izjust riebumu pret vienu cilvēku un mīlēt citu. Tagad jūs mīlat šo cilvēku, pēc tam neieredzat, bet ja mīlestība un naids rodas vienlaicīgi, jūs nezināt, ko darīt. Tas daudzējādi saistīts ar to, ka geštalts iekārtots tādā veidā, ka tikai viena figūra, viens priekšmets var izvirzīties priekšplānā, tāpēc pamatā mēs domājam par kaut ko vienu. Ja izlādēšanās prasa pretējas vēlēšanās vai dažādas figūras, tad mūs apņem samulsums, mēs sašķeļamies un fragmentējamies.

Es jau redzu, kāda veida jautājumi rodas. Jūs tuvojaties izpratnei par to, kas notiek patoloģijā. Ja mēs nevaram izprast kaut kādas savas domas un jūtas, mēs tiecamies no tām atteikties. Es gribu tevi nogalināt? Tāpēc mēs norobežojamies no domas par slepkavību un sakām: „ Tas neesmu es – tā ir uzmācība”; mēs noraidām vai apspiežam domu par slepkavību un pārstājam to redzēt. Pastāv daudz līdzīgu veidu, kuri atbrīvo no sāpēm, bet līdz ar to mēs noliedzam daudzas, daudzas savas vērtīgās daļas. Mēs tik maz zinām par savu potenciālu tādēļ, ka mēs negribam būt pilnībā paši vai, ja tā labāk, sabiedrība negrib – vai jums neļauj – būt pilnībā pašiem. Tāpēc jūsu ego robežas sašaurinās aizvien vairāk un vairāk. Jūsu spēks, enerģija aizvien samazinās. Spēja pielāgoties pasaulei kļūst aizvien vājāka un kļūst aizvien vairāk rigīda, jūs aizvien vairāk pielāgojaties vienīgi ar sava rakstura palīdzību, jums izstrādājas stingri paredzams uzvedības modelis.

J: Vai nepastāv tādas ego robežas svārstības, kuras ir atkarīgas no cikliska ritma? Tāpat kā kad zieds atveras un aizveras, atveras, aizveras…

F: Jā. To ir ļoti daudz.

J: Vārds „saspiests” nozīmē samazināts?

F: Nē. Tas domāts kā domāts koncentrēts.

J: Bet, lūk, narkotiskajā pieredzē, kad viss ir otrādi, kad ego robeža…

F: Kad ego robeža pazūd.

J|: Jūsu teorijas terminos to sauc par sprādzienu?

F: Par paplašināšanos, nevis par sprādzienu. Sprādziens, tas ir pavisam kaut kas cits. Ego robeža ir pilnīgi dabiska parādība.Es ilustrēšu ego robežu ar dažiem piemēriem, kuri kaut kādā mērā ir tuvi katram no mums. Šī robeža, identificēšanās un atsvešināšanās robeža, es dodu priekšroku nosaukt to par ego robežu, piedalās jebkurā dzīves situācijā. Iedomāsimies, ka jūs esat cīnītājs par līdztiesību un gribat, lai pret nēģeriem izturas tāpat kā pret baltajiem. Šim nolūkam jūs identificējaties ar nēģeriem. Un kur tad ir robeža? Robeža starp jums un nēģeriem izzūd. Bet tūlīt pat izveidojas jauna robeža – tagad ienaidnieki ir nevis nēģeri, bet tie, kuri cīnās par līdztiesību — viņi ir izdzimteņi un sliktie puiši. Tādā veidā jūs izveidojat jaunu robežu un es uzskatu, ka nav iespējams dzīvot bez robežām – vienmēr paliek doma par to, ka „ es esmu no pareizās žoga puses, bet tu no nepareizās” vai mēs, ja jūs esat apvienojušies grupā. Viegli ievērot, ka jebkura sabiedrība vai jebkura kopiena ātri formē savas robežas – Milleri vienmēr ir labāki nekā Maijeri, bet Maijeri ir labāki nekā Milleri. Jo tuvāk pieiet viena robeža otrai, jo lielāka ir karu un ienaida iespējamība. Jūs zināt, ka kari vienmēr sākas uz robežas – no robežkonfliktiem. Indija drīzāk karos ar Ķīnu nekā ar Somiju. Starp Indiju un Somiju taču nav robežas, izņemot, lūk, šīs divas jaunās robežas – nosauksim tās par ideoloģiskajām. Mēs visi esam komunisti, mums ir taisnība. Mēs visi esam brīvie uzņēmēji, mums ir taisnība. Tātad jūs esat sliktie zēni – nē, jūs esat sliktie zēni. Mēs reti skatāmies uz to, kas mums ir kopīgs, kas mūs apvieno, biežāk mēs meklējam to, ar ko mēs atšķiramies, tad mums parādās iespēja neieredzēt un nogalināt citam citu.

J: Kā jūs uzskatāt, vai cilvēks var tik ļoti integrēties, ka kļūst objektīvs un nekur neiesaistās?

F: Personiski es uzskatu, ka objektivitāte nepastāv. Zinātnes objektivitāte – arī tā ir tikai savstarpēja vienošanās. Daži cilvēki novēro vienu un to pašu parādību un runā par objektīviem kritērijiem. Tomēr tieši no zinātnes puses nāca pirmie subjektivitātes pierādījumi. To paveica Einšteins. Einšteins saprata, ka visas visuma parādības nekā nevar būt objektīvas, par cik ārējās parādības aprēķinos nepieciešams ieslēgt novērotāju un tā nervu sistēmas ātrumu. Ja jūs redzat perspektīvu, horizonts mūsu priekšā paplašinās, jūs kļūstat vairāk godīgi, objektīvi, sabalansēti. Bet arī šajā gadījumā jūs paši esat subjekts, kas to redz. Mēs ne pārāk labi varam iztēloties, kam līdzinās visums. Mums ir vienīgi orgānu komplekts – acis, ausis, tauste un šo orgānu turpinājums – teleskopi un datori. Bet ko mēs zinām par citiem organismiem, kādi viņiem ir orgāni, kāda ir viņu pasaule? Mēs uzskatām, ka ir pats par sevi saprotams, ka cilvēks ir labāks par visiem un mūsu pasaule, tas, kā mēs redzam visumu, ir vienīgais pareizais.

J: Fric, es gribētu vēlreiz atgriezties pie ego robežas. Kad tu uztver sevi, kad pārdzīvo paplašinātu stāvokli, saskaldīšanās sajūta mazinās, kūst. Šajā momentā liekas, ka tu pilnībā esi iegrimis notiekošajā. Šajā momentā liekas, ka nav vispār nekādu ego robežu, izņemot notiekošā procesa atspoguļošanos. Es nesaprotu, kā to var saistīt ar tavu ego robežas koncepciju.

F: Jā. Apmēram par to arī es gribēju parunāt. Pastāv subjektīvā un objektīvā integrācija – es zinu, ka tas nav pilnīgi korekts formulējums. Mēs to saucam par apzināšanos. Apzināšanās vienmēr ir subjektīva pieredze. Es nekā nevaru apzināties to, ko varat apzināties jūs. Manuprāt, dzen idejai par absolūto apzināšanos nav jēgas. Absolūta apzināšanās nekādi nevar pastāvēt, jo, cik man zināms, tai vienmēr ir saturs. Jūs vienmēr apzināties kaut ko. Ja es saku, ka neko nejūtu, tad vismaz es apzinos šo neko, bet, ja izskatīsim neko uzmanīgāk, tad jūs ieraudzīsiet, ka, būtībā, tam ir pozitīvs raksturs – tas ir notirpums vai aukstums, vai izgāšanās un, kad mēs runājam par psihodēlisku pieredzi, tad arī tajā ir apzināšanās, tur jūs arī apzināties kaut ko.

Spersim vēl vienu soli uz priekšu un paskatīsimies, kā personība ir saistīta ar pasauli. Kādam nolūkam mums ir vajadzīga pasaule? Kas liek mums saprast, ka pasaule pastāv? Kāpēc es nevaru funkcionēt, nevaru dzīvot kā pašpietiekams organisms, kurš pilnībā pats sevi uztur? Lūk, tāda lieta kā šis pelnu trauks, gandrīz ne no kā nav atkarīgs. Pelnutraukam vajadzīgs pavisam nedaudz, lai pastāvētu. Ja jūs ievietosiet šo pelnutrauku 4000 grādu temperatūrā, tad tas nesaglabās savu iepriekšējo izskatu. Tam nepieciešams noteikts gravitācijas līmenis. Ja to novietosiet, teiksim, zem 40000 funtu spiediena, tas sadalīsies gabalos. Bet parastos apstākļos mēs varam teikt, ka tas ir pašpietiekams priekšmets. Tas pastāv, lai mēs tajā mestu izsmēķus, to mazgātu, pārdotu, izmestu, sviestu tiem, kas mūs tracina un tā tālāk. Bet pats par sevi tas nav dzīvs organisms.
Dzīvs organisms – tas ir organisms, kurš sastāv no tūkstošiem un tūkstošiem procesu un kuram nepieciešama savstarpēja apmaiņa ar citām sistēmām, kuras atrodas aiz tā robežām. Pelnutraukā arī notiek procesi. Tie ir elektronu procesi, atomu procesi, bet mēs tos neredzam, mums tie nav pamanāmi. Bet dzīvam organismam nākas šķērsot ego robežu tāpēc, ka tam ir vajadzīgs kaut kas no apkārtējās pasaules. Ārpusē ir barība: es gribu šo barību; es gribu to padarīt par savu, tādu kā es. Tāpēc barībai ir man jāpatīk. Ja tā man nepatīk, ja tā nav tāda kā es, tad es tai nepieskaršos, es atstāšu to robežas tajā pusē. Lai mēs varētu šķērsot robežu, kaut kam ir jānotiek, un mēs to saucam par kontaktu. Mēs pieskaramies, mēs kontaktējam, mēs izstiepjam robežu līdz mums vajadzīgajai lietai. Ja mēs esam rigīdi un nevaram virzīties, tad lieta paliek savā vietā. Dzīves procesā mēs tērējam enerģiju un mums ir nepieciešams to uzpildīt, lai uzturētu šo mehānismu. Šo procesu sauc par metabolismu. Gan mūsu organisma un apkārtējās vides savstarpējās apmaiņas metabolisms, gan iekšējais metabolisms turpinās nepārtraukti, dienu un nakti. Kādi tad ir šī metabolisma likumi? Tie ir ļoti vienkārši likumi. Iedomāsimies, ka es eju pa tuksnesi un man ir ļoti karsti. Es zaudēju, teiksim, astoņas unces šķidruma. Kā es par to uzzinu? Pirmkārt, pateicoties tam, ka apzinos šo parādību, tas ir, pateicoties slāpēm. Otrkārt, piepeši šajā nediferencētajā pasaulē uzrodas geštalts, piemēram, aka vai ūdens sūknis, kaut kas, kas var mums atjaunot astoņas unces šķidruma. Mīnus astoņas unces mūsu organismā un plus astoņas unces apkārtējā vidē var līdzsvarot viens otru. Astoņas unces šķidruma nokļūst sistēmā, ūdens līdzsvars ir atjaunots. Situācija ir noslēgta, geštalts ir pabeigts. Mērķis, kura dēļ mēs kaut ko darījām, gājām daudz, daudz jūdžu, ir īstenots.

Šī situācija ir beigusies, un tās vietu var ieņemt nākamā situācija, un tas nozīmē, ka mūsu dzīve pēc būtības nav nekas cits kā neskaitāms daudzums nepabeigtu situāciju, nepabeigtu geštaltu. Tiklīdz mēs pabeidzam vienu situāciju, rodas cita.

Mani bieži dēvē par geštalta terapijas pamatlicēju. Tās ir blēņas. Ja mani sauc par geštalta terapijas atklājēju, tam es vēl piekrītu. Geštalts ir vecs kā pasaule. Pasaule un katrs organisms atsevišķi ir sevi uzturoši, un geštalta formēšanās procesā nemainīgs paliek tikai viens nosacījums – pabeigtība, veselums. Geštalts ir organiska funkcija. Geštalts ir uztveres veselums. Ja jūs esat sadalījuši geštaltu, tad tas vairs nav geštalts. Ņemsim vienkāršu piemēru no ķīmijas. Jūs zināt, ka ūdens – Н2О – sastāv no divām ūdeņraža molekulām un vienas skābekļa molekulas. Ja jūs izjaucat ūdens veselumu, sadalot to ūdeņradī un skābeklī, tad ūdens vairs nav. Un ja jūs tagad ciešat slāpes, tad jūs varat ieelpot cik vien vēlaties ūdeņradi un skābekli, taču tas neremdēs jūsu slāpes. Tātad geštalts ir pārdzīvojams fenomens. Ja jūs analizējat, ja jūs sadalāt geštaltu, tas kļūst par kaut ko citu. To var saukt par pieredzes vienību pēc analoģijas, teiksim, ar voltu elektrībā vai ergamu mehānikā.

Geštalta terapija ir viena no…domāju, tagad tā ir viena no trim eksistenciālās terapijas veidiem: Frankla logoterapija, Binsvagera dizaina terapija un geštalta terapija. Svarīgi, ka geštalta terapija ir pirmā eksistenciālā filozofija, kas stāv pati uz savām kājām. Es izšķiru trīs filozofijas veidus. Pirmais ir „par kaut ko”. Mēs runājam un runājam par kaut ko, un nekas nenotiek. Zinātniskajos izskaidrojumos mēs vienmēr staigājam riņķī un apkārt, taču nekad nepieskaramies lietas būtībai. Otrs filozofijas veids – „pienākumisms”. Moralizēšana. Tev jāizdara tas, tev sevi jāmaina, tev nav jādara tas – simtiem tūkstošu pavēļu, bet ne mazākās norādes uz to, kādā mērā cilvēks, kuram tas ir jāizdara, tiešām ir spējīgs to paveikt. Turklāt vairums cilvēku sagaida, ka maģiskā formula, vienkārša vārdu „tev tas jādara” izteikšana, var ietekmēt realitāti. Trešo filozofiju es saucu par eksistenciālismu. Eksistenciālisms tiecas atbrīvoties no koncepcijām un strādāt ar fenomenoloģiju, izmantojot apzināšanas principu. Pastāvošo eksistenciālo filozofiju trūkums ir tas, ka tām ir vajadzīgs atbalsts no ārpuses. Eksistenciālisti apgalvo, ka viņiem nav koncepcijas, taču, ja jūs paskatīsieties uz konkrētiem cilvēkiem, tad ieraudzīsiet, ka viņi visi smeļas jēdzienus no citiem avotiem. Būbers no jūdaisma, Tillihs – no protestantisma, Sartrs – no sociālisma, Heidegers – no valodniecības, Binsvangers – no psihoanalīzes, un tā tālāk. Geštaltata terapija ir filozofija, kas cenšas būt harmonijā, saskaņā ar visu pārējo – ar medicīnu, zinātni, visumu – ar visu, kas pastāv. Geštala terapija balstās pati uz savu struktūru, uz vajadzību parādīšanos, kas ir sākotnējais bioloģiskais fenomens. Tāpēc mēs atmetam visu instinktu teoriju un vienkārši aplūkojam organismu kā līdzsvarotu sistēmu, kam vajadzīga adekvāta funkcionēšana. Jebkurš līdzsvara traucējums tiek sajusts kā vajadzība atjaunot šo līdzsvaru. Bet, faktiski, mūsos ir simtiem nepabeigtu situāciju. Kā gan mēs galīgi nesapinamies un nemēģinām kustēties visos virzienos vienlaikus? Šai sakarā es atklāju citu likumu, kurš ir vērsts uz izdzīvošanu: visneatliekamākā vajadzība ņem virsroku un vada visas darbības. Tiklīdz rodas kritiska situācija, jūs saprotat, ka visas pārējās darbības ir jāatmet. Ja šeit pēkšņi izceltos ugunsgrēks, tas būtu svarīgāk par mūsu sarunu. Ja jūs pēc iespējas ātrāk skrienat prom no uguns un pēkšņi zaudējat elpu, skābeklis kļūs jums svarīgāks par uguni. Jūs apstājaties, lai atgūtu elpu, jo tas jums šobrīd ir pats svarīgākais.

Un tā mēs nonākam pie jebkuras patoloģijas vissvarīgākā un interesantākā fenomena: pašregulācija pret ārējo regulāciju. Anarhija, no kuras parasti baidās cilvēki, kuriem ir nosliece uz pārspīlētu kontroli, nav bezjēdzīga anarhija. Tieši pretēji, tas nozīmē, ka organismam ir jārūpējas pašam par sevi, neiepinoties tajā, kas notiek ārpusē.. Un es uzskatu, ka ir ārkārtīgi svarīgi saprast: apzināšanās per se, pati par sevi, var izdziedināt. Ar pilnu apzināšanos jūs sākat saprast šo organisko pašregulēšanos un atļaujat organismam darboties, jūs neiejaucaties un neinterpretējat; mēs varam paļauties uz organisma gudrību. Pretstats tam ir patoloģiska manipulācija pašam ar sevi, apkārtējās vides kontrole utt., – viss tas, kas iejaucas šajā smalkajā organisma paškontroles struktūrā.

Manipulāciju, ko mēs veicam paši ar sevi, bieži saucam par „sirdsapziņu”. Senos laikos uzskatīja, ka sirdsapziņu ir radījis Dievs. Pat Imanuēls Kants uzskatīja, ka sirdsapziņa līdzinās mūžīgai zvaigznei, kā viens no diviem absolūtajiem lielumiem. Pēc tam nāca Freids un parādīja, ka sirdsapziņa nav nekas cits kā fantāzija, introjekcija un tā turpinājums, kas, pēc viņa domām, bija vecāki. Es domāju, ka tā ir projekcija uz vecākiem, taču runa nav par to. Daži uzskata, ka introjekcija, superego tiecas sagrābt varu. Ja tas ir tā, tad kāpēc superego analīzei nav panākumu? Kāpēc notiek tā, ka tad, kad mēs liekam sev būt labiem, kaut ko darīt vai nedarīt, mēs negūstam panākumus? Kāpēc šī programma nestrādā? „Ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem” – tas nemitīgi apstiprinās atkal un atkal. Jebkurš nodoms mainīties noved pie pretēja rezultāta. Jūs visi to zināt. Lēmums no Jaunā gada sākt jaunu dzīvi, bezcerīgi mēģinājumi mainīties, mēģinājumi sevi kontrolēt. Tas viss parasti ne pie kā nenoved, izņemot tos gadījumus, kad cilvēks ārēji kļūst veiksmīgs, taču pēc tam seko nervu sabrukums. Kā bateriju izlādēšanās. Ja mēs atrodamies savas pasaules centrā, nevis sava prāta centrā vai vēl kaut kur, tad mēs katrā notikumā redzam divus polus. Mēs redzam, ka nav gaismas bez tumsas. Tur, kur valda vienpusība, apzināšanās pazūd. Ja gaisma ir vienmēr, jūs to uztverat kā pašu par sevi saprotamu. Ir nepieciešams gaismas un tumsas ritms. Labā puse nepastāv bez kreisās puses. Ja es pazaudēšu labo roku, mans centrs izvietosies kreisajā pusē. Ja pastāv „superego”, tad jāpastāv arī „infraego”. Freids atkal izdarīja tikai pusi darba. Viņš ieraudzīja „augšējo suni” – superego, taču viņš neievēroja „apakšējo suni”, kurš ir personības daļa tieši tāpat kā „augšējais suns”. Ja mēs spersim vēl vienu soli tālāk un izpētīsim šos divus „klaunus”, kā es viņus saucu, kuri tēlo pašmocības spēli uz mūsu fantāzijas skatuves, tad mēs ieraudzīsim šādus personāžus: „augšējais suns” parasti ir pareizs un autoritārs. Viņš zina, kas priekš mums ir labāk. Viņam ne vienmēr ir taisnība, bet viņš vienmēr ir taisnprātīgs. „Augšējais suns” ir diktators, kurš saka: „Tev jābūt” un „Tev nav jābūt”. „Augšējais suns” manipulē ar prasībām un draud ar katastrofām, piemēram: „Ja tu to neizdarīsi, tad tevi nemīlēs, tu nenokļūsi paradīzē, tu nomirsi…” utt. „Apakšējais suns” manipulē ar aizsardzības un attaisnojumu palīdzību, tēlo rauduli un tamlīdzīgi. „Apakšējam sunim” nav varas. Viņš ir kā Mikimauss.„Augšējais suns” ir kā Supermauss. „Apakšējais suns” darbojas šādi: „Es daru visu, ko varu”, „Paskaties, es cenšos no visa spēka, es neesmu vainīgs, ka man nesanāk”, „es neesmu vainīgs, ka aizmirsu par tavu dzimšanas dienu”, „Man ir tik labi nodomi”. Jūs redziet, ka „apakšējais suns” ir ļoti viltīgs un viņš parasti sasniedz vairāk nekā „augšējais suns”, jo nav tik primitīvs. „Augšējais suns” un „apakšējais suns” cīnās par varu. Kā jebkuri vecāki un bērni, viņi cīnās viens ar otru par varu. Personība dalās „kontrolējošajā” un „kontrolējamajā”. Šis iekšējais konflikts, cīņa starp „augšējo suni” un „apakšējo suni” nekad nebeidzas, jo viņi abi cīnās uz dzīvību un nāvi.

Tāda ir pašmocības spēles būtība. Parasti mēs uzskatām, ka ir pats par sevi saprotams, ka „augšējam sunim” ir taisnība, un daudzos gadījumos „augšējais suns” izvirza pilnīgi neiespējamas pilnveidošanās prasības.Ja jūs tiecaties uz pilnību, tas nozīmē, ka esat kārtīgi iepinušies. Ideāls ir kā nūja, kas dod jums iespēju sist sevi, ņirgāties par sevi un apkārtējiem. Tā kā šis ideāls ir nesasniedzams, jūs nevarat tam atbilst. Tas, kurš tiecas pēc pilnības, nevar mīlēt savu sievu. Viņš mīl tikai savu ideālu un pieprasa, lai sieva ievietojas viņa Prokrusta gultā, un apvaino viņu, ja viņa tur neievietojas. Turklāt viņš neatklāj, kāds tad konkrēti ir šis ideāls. Dažreiz izpeld kādas rakstura īpašības, bet ideāla būtība ir tajā, ka tas ir nesasniedzams, neiespējams, tā ir vienkārši laba iespēja kontrolēt un vicināt pātagu.

Reiz es runāju ar savu draudzeni un viņai teicu: „Lūdzu, iegaumē: kļūdas nav grēks”. Un viņai tas nemaz nesniedza atvieglojumu. Pēc tam es sapratu: ja kļūda vairs nav grēks, tad kā viņa varēs nosodīt citus cilvēkus, kas pieļauj kļūdas? Nūjai vienmēr ir divi gali: ja jūs vienmēr nēsājat sevī šo ideālu, šo pilnīgo ideālu, tas nozīmē, ka jums ir brīnišķīgs instruments tam, lai spēlētu neirotiķu iecienīto paššaustīšanas spēli. Pašiznīcināšanai, pašmocībai, sevis nosodījumam nav gala. Tas slēpjas zem „pašpilnveidošanās” maskas. Tam nav rezultātu.

Ja visu laiku cenšas atbilst perfekcioniskajām „augšējā suņa” prasībām, ideālas sevis pilnveidošanās prasībām, tad tas noved pie nervu sabrukuma vai bēgšanas un slimības. Pēdējais ir viens no „apakšējā suņa” instrumentiem. Mūsu uzvedības struktūra sevis pilnveidošanās gadījumā ir saskaldīta „augšējā sunī” un „apakšējā sunī”. Ja mēs ieklausīsimies un sapratīsim, kā iespējams samierināt šos divus cīņā esošos klaunus, mēs sapratīsim, ka nav iespējams pēc savas gribas izmainīt sevi vai citus. Tas ir izšķirošais punkts: daudzi cilvēki velta savu dzīvi tam, lai būtu tādi, kā vajag, tā vietā, lai maksimāli izpaustos tādi, kā viņi ir. Atšķirība starp sevis realizēšanu un sava tēla realizēšanu ir ļoti svarīga. Tur, kur dažiem cilvēkiem atrodas „Es”, vairumam cilvēku ir tukšums, jo viņi ir pārāk aizņemti ar sevis projicēšanu uz visām pusēm. Tas arī ir ideāla nolādējums. Jūs esat nolādēti un nevarat būt tie, kas jūs esat.

Jebkura ārēja kontrole, pat internalizēta ārēja kontrole – „tev jā…” traucē veselīgai organisma darbībai. Vienīgā, kam ir jākontrolē, – tā ir situācija. Ja jūs saprotat situāciju, kurā atrodaties, un ļaujat tai kontrolēt jūsu darbības, tad jūs mācāties sadarboties ar dzīvi. Jūs zināt to no vienkāršām situācijām, piemēram, automašīnas vadīšanas. Jūs nevadāt mašīnu saskaņā ar programmu „es gribu braukt ar ātrumu 65 jūdzes stundā”. Jūs braucat atbilstoši situācijai. Naktī jūs braucat ar vienu ātrumu, kad apkārt ir daudz mašīnu, jūs braucat ar citu ātrumu, bet kad jūs esat noguris, jūs braucat ar trešo ātrumu. Jūs pielāgojaties situācijai. Jo mazāk mēs sev uzticamies, jo mazāk mēs saskaramies ar sevi un pasauli, jo vairāk mēs gribam kontrolēt.

Скачать pdf
Наверх