Подписаться на новости э-почты!
Соглашаюсь с тем, что мои персональные данные собираются, обрабатываются и хранятся в системе страницы www.gestalt.lv.

''То, что кажется препятствием для психотерапии, является самой терапией.'' Роберт Резник



FRICS PERLZS TERAPIJAS LIECINIEKS

RGI
2. LĪMEŅA STUDENTES
JANAS GRUTKOVSKAS
DIPLOMDARBS

 

FRICS PERLZS
TERAPIJAS LIECINIEKSTULKOJUMS NO ANGĻU VALODAS

FRITZ PERLS
THE GESTALT APPROACH & EYE WITNESS TO THERAPY

SCIENCE & BEHAVIOR BOOKS

 

Redaktora priekšvārds

Frics Perlzs varētu iesākt šo nodaļu ar parasto brīdinājumu: „Geštalta terapija ir ārkārtīgi garlaicīga”. Daudzi viņa grupu dalībnieki sāka pierast pie terapijas, kas likās brīnums. Mēs jau esam pārstājuši brīnīties, ka cilvēki, kuri ir izmantojuši karsto krēslu, pēkšņi atbrīvojās no mokošajām spēlēm, ko viņi paši bija sev uztiepuši. Pēdējos gados Frics aizvien vairāk nogura no šīs spēles „Lurda brīnumos”, kas sāka pārvērsties sava veida trikos. Tas bija sākums turpinājumam.
Frics zināja, ka tagad viņam ir  izveidojusies nopietnu skolnieku auditorija. Iecerēto grāmatu „Terapijas liecinieks” viņš gribēja sākt ar burtisku terapeitiskā darba filmu pierakstu. Viņš gribēja, lai skolnieki detalizēti ar tekstu rokās apgūtu šīs filmas. Viņš neuzskatīja savu darbu par noslēpumainu vai brīnumainu. Viņš uzskatīja, ka tad, ja mēs patiešām saprotam geštalta terapijas procesu, šie izolētie „brīnumi” iegūs savu pareizo kontekstu, un tas ļaus demistificēt Frica Perlza kultu.

Šī grāmata ir paredzēta, lai veicinātu nopietnu ievadapmācību. Ričards Bendlers izvēlējās fragmentus, kuri lielā mērā ir saprotami bez papildu komentāriem. Nākamajos izdevumos viņš piedāvās komplicētāka darba paraugus, sniedzot tiem Karla Hjūmistona, Virdžīnijas Satīras un citu terapeitu, kuri dzīvoja un strādāja kopā ar Frici Perlzu, paskaidrojumus.

Teksta apguve bez filmas ir saistīta ar acīmredzamiem ierobežojumiem. Frics piešķīra ļoti  lielu nozīmi balss intonācijai un neverbālajai komunikācijai; to visu var redzēt un dzirdēt filmā, taču to ir grūti attēlot uz papīra. Tāpat būtiski ir laika izkropļojumi. Vārds „pauze” var nozīmēt kā divas sekundes, tā arī divas minūtes. Turklāt mēs lasām ievērojami ātrāk nekā runājam, līdz ar to sesiju pusstundas garumā var izlasīt piecās minūtēs. Visi minētie faktori var pastiprināt „acumirklīgas” terapijas ilūziju, kas ir pretrunā ar šī izdevuma galveno mērķi.

Roberts Spitcers, dr. med., izdevniecības „Science and Behavior Books” galvenais redaktors».

GEŠTALTS DARBĪBĀKas ir geštalts?

Geštalta terapijas ideja ir pārvērst papīra cilvēkus reālos cilvēkos.
Es zinu, ka tas ir ciets rieksts. Nav vienkārši atgriezt mūsdienu cilvēku dzīvē: palīdzēt, piemēram, dzimušam līderim realizēt savas spējas, vienlaikus nekļūstot par dumpinieku; palīdzēt cilvēkam iegūt savu centru, izlabot attīstības vienpusību. Visas šīs idejas prasa daudz, taču es uzskatu, ka tagad mēs varam to darīt. Mums nevajag gadiem, gadu desmitiem un gadsimtiem gulēt uz psihoanalītiskās kušetes bez jebkādām nozīmīgām izmaiņām.

Taču tam ir vajadzīgi noteikti priekšnosacījumi. Es atkal atgriežos pie sociālās vides, kurā mēs atrodamies. Iepriekšējos gadu desmitos cilvēks dzīvoja sabiedrībā, orientējoties uz to, ko bija pieņemts uzskatīt par pareizu: viņš veica savu darbu, neaizdomājoties par to, vai tas viņam patīk un vai tas viņš šim darbam ir piemērots. Visu sabiedrību vadīja un reglamentēja „pienākuma pildīšanas” (shoudism) un puritānisma ideoloģija. Tagad, man liekas, sociālā vide ir kardināli mainījusies. Puritānismu ir nomainījis hedonisms. Mēs sākam dzīvot priekam, svētkiem, izklaidēm. Viss ir labi, kamēr tas ir patīkami. Arī izklausās labi. Izklausās labāk par morālismu. Tomēr tas ir ļoti nopietns šķērslis. Proti, mēs esam kļuvuši fobiski attiecībā uz sāpēm un ciešanām. Ļaujiet man atkārtot šo vārdu – mēs esam kļuvuši fobiski attiecībā uz sāpēm un ciešanām. Mēs izvairāmies no visa, kas nesniedz prieku un apmierinājumu. Mēs bēgam no jebkuras frustrācijas, no visa, kas var būt sāpīgs, un meklējam apkārtceļus. Rezultāts ir izaugsmes trūkums. Kad es runāju par gatavību sastapties ar nepatīkamo, es nedomāju mazohisma kultivēšanu; tieši pretēji, mazohists ir cilvēks, kurš baidās no sāpēm un pieradina sevi tās paciest. Es runāju par ciešanām, kas ir neizbēgamas attīstībā. Es runāju par to, lai godīgi satiktos ar nepatīkamām situācijām. Tas ir ļoti cieši saistīts ar geštalta pieeju. Tomēr es negrasos tagad pārāk daudz runāt par geštalta fenomenu. Geštalta pamatideja ir tāda, ka geštalts ir veselums, sevī balstīts pilnīgs veselums. Tiklīdz mēs sadalām geštaltu, mēs iegūstam druskas un gabaliņus, un zaudējam veselumu. Lūk, skatieties: ja mēs paņemsim trīs kociņus un noliksim tos vienu šeit, otru šeit, bet trešo šeit, šie trīs kociņi ir ļoti neprecīzi geštalti. Ja jūs izvietojat tos šādi, jūs uzreiz redzat, ka tas ir trijstūris, bet, ja jūs kādu no tiem paņemat nost, pazūd trijstūris un pazūd geštalts. Geštalta bioloģiskajā formēšanās procesā geštaltam piemīt dinamika, kas regulē visu organisko dzīvi.

Geštalts grib būt pabeigts. Ja geštalts nav pabeigts, mēs paliekam ar nepabeigtām situācijām, un šīs nepabeigtās situācijas spiež un spiež, un spiež uz mums, tās vēlas būt pabeigtas. Ja jūs, piemēram, esat piedalījušies kautiņā un īstenībā sadusmojušies uz savu pretinieku, jūs varat gribēt viņam atriebties. Šī vajadzība atriebties jūs grauzīs un grauzīs, kamēr jūs neizlīdzināsiet šo konfliktu. Mūsos ir tūkstošiem nepabeigtu geštaltu. Taču atbrīvoties no tiem ir ļoti vienkārši. Šie geštalti parādās, izpeld virspusē. Vissvarīgākais vienmēr parādās pirmais. Mums nevajag kā Freidam rakties bezapziņas dziļumos. Mums jāiemācās apzināties acīmredzamo. Ja mēs saprotam acīmredzamo, tad viss ir šeit. Ikviens neirotiķis ir cilvēks, kurš neredz acīmredzamo. Tādējādi geštalta terapijā mēs cenšamies saprast vārdu „tagad”, apzināties to, kas notiek pašlaik. Un, lai saprastu pašlaik notiekošo, var būt vajadzīgs laiks no četrām nedēļām līdz divdesmit gadiem.

„Tagad” ir interesants un sarežģīts jēdziens, jo, no vienas puses, jūs varat strādāt un kaut ko sasniegt tikai tad, ja jūs strādājat tagadnē. No otras puses, tiklīdz jūs to izvirzāt par morālu prasību, jūs tūlīt atklājat, ka tas nav iespējams. Ja jūs tiecaties satvert  „tagad”, tas ir jau pagājis. Tas ir paradoksāli – strādāt tagadnē, tomēr nespēt to noturēt vai pat fokusēties uz to.

Otrs vārds, svarīgs saistībā ar mūsu terapiju, ir vārds „kā”. Iepriekšējos gadsimtos jautāja „kāpēc”, centās atrast iemeslus, pamatojumus, attaisnojumus, racionalizāciju.  Un uzskatīja, ka, ja mēs varam izmainīt iemeslus, tad mēs izmainīsim sekas. Mūsu elektroniskajā laikmetā mēs vairs nejautājam „kāpēc”, mēs jautājam – „kā”. Mēs pētām struktūru, bet, saprotot struktūru, mēs varam to izmainīt. Struktūra, kurā mēs visvairāk esam ieinteresēti, ir mūsu dzīves scenārija struktūra. Šī struktūra – to bieži sauc par karmu vai likteni – bieži ir pilna ar sevis spīdzināšanu, neauglīgām sevis pilnveidošanas spēlēm, centieniem pēc panākumiem un tā tālāk. Kad satiekas divi cilvēki ar atšķirīgiem dzīves scenārijiem, katrs no viņiem cenšas uzspiest otram savu scenāriju, vai arī viens cenšas izpatikt otram un kļūt par daļu no viņa scenārija, un tā rodas sarežģījumi, apjukums, konflikti. Cilvēki sapinas, iestrēgst viens otrā, un viss scenārijs tiek sajaukts, kas, savukārt, arī ir šī scenārija daļa.

Mēs vēlamies reorganizēt savu dzīves scenāriju. Līdzekļus un metodes, kā to izdarīt, zināmā mērā var saprast. Tagad es gribu pastrādāt ar kādu no jums. Man jāpasaka, ka man ir ļoti slikta atmiņa uz vārdiem; man vajag ļoti labi pazīt cilvēku vai arī ar šo cilvēku jāsaistās lielam priekam vai citiem nozīmīgiem notikumiem, lai es atcerētos, kā šo cilvēku sauc. Manam darbam ir vajadzīgi seši komponenti. Man ir vajadzīga mana prasme, vajadzīgs tā dēvētais „karstais krēsls”; mums tas pat ļoti labi izskatās. (Smiekli). Vajadzīgs tukšais krēsls, kurš pieņems visas tās lomas, kuras jūs atdalīsiet no sevis un citiem cilvēkiem, kas ir nepieciešami, lai saprastu savu dzīves scenāriju. Man ir vajadzīga kosmētiskā salvete (varbūt šodien tā nebūs vajadzīga), cigaretes un pelnu trauks, un es esmu gatavs darbam (smiekli). Un tā, es aicinu kādu, kurš vēlētos iznākt un pastrādāt ar mani karstajā krēslā.
(Iznāk Dons – bārdains aptuveni četrdesmit gadus vecs vīrietis; viņš pasniedz zīmēšanu.)

Frics: Tevi sauc…
Dons: Dons.
Frics: Don, es palūgšu Tevi pēc iespējas katrā frāzē izmantot vārdu „tagad”.
Dons: Tagad es jūtu, kā man dauzās sirds. Tagad es brīnos, kāpēc es šeit sēžu. (Smiekli.) Kāpēc man sagribējās aizpildīt tukšumu? Tagad es nesaprotu, ar ko es varētu pastrādāt.
Frics: Hm. Atļauj, es Tevi pārtraukšu un atgriezīšos pie Freida un psihoanalīzes. Freids teica, ka cilvēks, kurš ir brīvs no vainas un trauksmes, ir vesels. Mana personīgā teorija attiecībā uz trauksmi un vainu ir šāda. Vainas sajūta – tas nav nekas cits, kā neizteikts pārmetums. Bet trauksme nav nekas cits, kā pārrāvums starp „tagad” un „vēlāk”. Tiklīdz kā jūs atstājat drošo tagadnes pamatu un pārlecat uz nākotni, jūs pārdzīvojat trauksmi, vai, kā konkrētajā gadījumā, bailes no skatuves. Jūs uztraucaties, sirds sāk pukstēt straujāk un tā tālāk – šie visi ir baiļu no skatuves simptomi. Mēs bieži neievērojam hronisku trauksmi tikai tāpēc, ka mēs aizpildām plaisu starp „tagad” un „vēlāk” ar dažāda veida apdrošināšanas polisēm, rigīdām rakstura konstrukcijām, ilūzijām un tamlīdzīgi. Ja mēs noreducējam „vēlāk” uz „tagad”, trauksme izzūd. Pamēģināsim tieši tagad to izdarīt. Aizver acis un sīki apraksti, ko Tu jūti tieši tagad.
Dons: Fiziski es jūtu vienas rokas siltumu, kas pieskaras otrai rokai. Tagad… tagad es jūtu, mm, sasprindzinājumu visā ķermenī. Jo īpaši šeit. (Rāda uz krūtīm.)
Frics: Labi. Tu vari ieiet šajā sasprindzinājumā?
Dons: Tas ir tā, it kā mani stieptu šādi. (Izstiepj sakrustotas rokas pār krūtīm.)
Frics: Vai Tu vari to izdarīt ar mani? Izstiep mani.
Dons (pieceļas un stiepj Fricu aiz pleciem): It kā mani stieptu šādā veidā.
Frics: Stiprāk. Velc tik stipri, kā Tev vajag. Labi. Sēdies.
Dons: Tagad tas pazuda. (Smiekli.)
Frics: Ja Tu iemācīsies darīt citiem to, ko Tu dari sev, Tu pārstāsi apspiest sevi un traucēt sev darīt to, ko Tu gatavojies izdarīt.

Taču es nesaprotu, kādēļ Donam vajag mani izstiept. Šeit es esmu spiests jūs šokēt, jo es grasos ieviest vienu no geštalta terapijas tehniskajiem terminiem – „smadzeņu pūderēšana” (mind-fucking). Kad mēs sākam spēlēt intelektuālajās spēlēs – kā tas bieži notiek grupu terapijā, kad cilvēki izsaka viedokļus viens par otru, kaut ko paskaidro, interpretē viens otru, – nekas nenotiek, izņemot šo intelektuālo vārdisko spēli.
Un tā – ko Tu tagad jūti, Don?
Dons: Pats savu smadzeņu pūderēšanu. (Smiekli.) Es skaidroju pats sev, kāpēc man sagribējās Tevi iztaisnot.
Frics: Labi, izmantosim tukšo krēslu. Uzdod Donam šo jautājumu.
Dons: Don, kāpēc Tu gribi iztaisnot sevi vai kādu citu?
Frics: Tagad apsēdies otrā krēslā. Un, – šī ir izšķiroša frāze, sāc radīt šīs sarunas scenāriju.
Dons: Nu, Don, Tu neesi pietiekami labs tāds, kāds esi, tādēļ Tevi vajag izstiept.
Dons (otrā krēslā): Nu, pilnīgi iespējams. Cilvēks nekad nezina, kādas ir viņa iespējas, kamēr neizstiepjas. Es piekrītu, man ir jāizstiepjas.
Dons: Jā, izskatās, ka Tu mani esi sapratis, un Tev vajag tikai kaut ko uzsākt šai sakarā.
Dons (otrā krēslā): Nu, es cenšos kaut ko ar to izdarīt, mm, reizēm. Es pastāvīgi atceros, ka man vajag kaut ko ar to izdarīt. Taču es ne vienmēr to daru. Tikai retas reizes.
Frics: O! Mēs tagad pirmo reizi iepazīstamies ar vienu no izplatītākajiem cilvēka personības dalījumiem – augšējo suni un apakšējo suni (topdog and underdog). Augšējo suni psihoanalīzē sauc par Superego vai sirdsapziņu. Diemžēl

Freids nepievērsa uzmanību apakšējam sunim; viņš neievēroja, ka abu suņu konfliktā parasti uzvar apakšējais suns.

Es sniegšu to biežāk sastopamās pazīmes. Augšējais suns pastāvīgi uzskata, ka viņam ir taisnība. Dažkārt viņam patiešām ir taisnība, taču viņš uzskata, ka viņam vienmēr ir taisnība. Dons pieņem kā pašsaprotamu, ka augšējam sunim, kurš liek viņam izstiepties, ir taisnība. Augšējais suns vienmēr jums saka, ka jums ir jādara tas un tas, un piedraud, ja jūs to nedarīsiet…

Tomēr augšējais suns ir ļoti orientēts vienā virzienā. Turpretī apakšējais suns meklē citas metodes. Viņš saka: „Jā, es apsolu, es piekrītu, jau rīt, ja tikai es varēšu…” (Smiekli.) Līdz ar to apakšējais suns ir brīnišķīgs frustrētājs. Un augšējais suns, protams, neļaus tam izlocīties, viņš apsveic nūjas izmantošanu, un tā pašmocības vai pašpilnveidošanās spēle – sauciet to, kā gribiet, turpinās gadiem gan šādi, gan tādi, un nekas nenotiek. Vai pareizi?
Dons: Ne gluži tā, bet… Augšējais suns turpina izdarīt spiedienu un saņem…
Frics: Pasaki to augšējam sunim.
Dons: Nu, Tu turpini izdarīt spiedienu uz mani, un dažreiz es Tev kaut ko dodu, taču bieži es jūtu, ka Tev ar to nepietiek, tas pilnībā neapmierina Tavas prasības.
Frics: Tagad esi augšējais suns un pieprasi. Kādas ir Tavas prasības? Tev vajag…
Dons: Tev vajag kļūt daudz organizētākam, un Tu varētu daudz saprātīgāk, nekā Tu to dari, izmantot to, kas ir Tavā rīcībā.
Frics: Labi. Atkal tas pats. Izdari ar citiem to, ko Tu dari pats ar sevi. Pasaki to citiem, tiem, kas šeit sēž.
Dons (pēc ieelpas): Bil, ja Tu gribi laboties, Tev jākļūst daudz organizētākam un labāk jāizmanto savs laiks un enerģija. Anna, Tev jākļūst daudz organizētākai un labāk jāizmanto… labāk jāizmanto viss, un Tu iesi daudz tālāk. Geila, Tu arī varētu to darīt.
Frics: Kā Tu jūties, kad saki to citiem, nevis sev?
Dons: Es jūtu, ka viņi var pasūtīt mani pie velna.
Frics (grupai): Pasūtiet viņu pie velna. Viņš visu laiku burkšķ un burkšķ, un neviens vēl nav pasūtījis viņu pie velna.
Geila: Ej pie velna.
Dons: Vai tad es neesmu Tev teicis jau tik daudz reizes (smiekli), ka Tev vajag vairāk strādāt?
Geila: Patiešām esi teicis.
Dons: Anna, vai tad Tu nevari vairāk strādāt? Vai tad Tu nevari sevi labāk organizēt?
Anna: Es negribu, paldies, Don. (Smiekli.)
Dons: Un Tu, Bil? Tu ietu daudz tālāk, ja labāk sevi organizētu. Tu tagad būtu bagāts cilvēks (smiekli). Tev būtu fantastiski veiksmīgs bizness, ja Tu būtu labāk organizēts un uzcītīgāk strādātu – ar Tavu talantu.
Frics: Labi, kā Tu tagad jūties?
Dons: Es esmu ar sevi ļoti apmierināts. (Smiekli.)
Frics: Un kā ar Tavām bailēm no skatuves?
Dons: О, tās ir pilnīgi izgaisušas.
Frics: Jā, taču šī savas taisnības sajūta ir daļa no Tava dzīves scenārija, tādēļ Tev ir vajadzīgs liels skaits cilvēku, attiecībā uz kuriem Tu vari izjust savu taisnību.

Скачать pdf
Наверх